Diskusija - vai, pareizāk sakot, tās rejoši histēriskā forma - par Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera iniciatīvu Eiropas Savienības valstīm noteikt bēgļu kvotas ir kārtējā diagnoze gan politvidei, gan tam, cik konstruktīvi diskutēt spējīga sabiedrība esam. Un šeit nav runa par to, kāda ir personiski mana vai kāda cita attieksme pret bēgļu uzņemšanas jautājumu, esam liberāli, konservatīvi vai nezin kādi. Patiesībā runa ir par attieksmi citam pret citu.
Publiskās diskusijas rats šobrīd ir iegriezts tā, ka konstruktīvi apspriest šo jautājumu nākotnē būs teju neiespējami. Un vairs nebūs svarīgi, vai aiz šīm bēgļu kvotām slēpsies pāris, daži desmiti vai simti cilvēku. Sausais atlikums pēc pāris dienu diskusijām ir tāds, ka bēgļu jautājums ir lēti banalizēts līdz līmenim - tu esi par vai pret to, ka mūsu mīļajā Latvijā jau rītdien tiks tūkstošiem pamatnāciju izstumt alkstošu, slēpti baisu nodomu vadītu Āfrikas bēgļu, kuri liegs mums lēkt pār Līgo ugunskuriem un Dinamo spēlēs mierīgi dzert alu?
Es ļoti labi saprotu atsevišķus politikāņus, kuri, pašizdzīvošanas instinktu vadīti, naski sagrupējušies, saožot absolūti pateicīgu tēmu, ar kuru bez pārāk lielas piepūles iespējams liet ūdeni uz populisma un pašu popularitātes dzirnavām. Šādas tēmas, lai arī pusfabrikātu stadijā, ir viņu politiskā maize, taču ar zibenīgo reakciju pārsteidza viens otrs no šķietami pragmatiskā gala, turklāt tāds, kas stūrē Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē. Tas ir dubultā īpatni, pirmkārt un galvenokārt tāpēc, ka šajā jautājumā pārāk maz ir konkrētības, jo EK oficiālu priekšlikumu ES valstu valdībām iesniegs līdz maija beigām. Tas faktiski nozīmē diskusiju par principiem un nevis konkrētu saturu. Patiesībā ir vēl trakāk - komunikācijas veids par minēto jautājumu no atsevišķiem «politiķu izstrādājumiem» ir kaitinoši un vienlaikus biedējoši virspusējs, liekot retoriski pavaicāt, vai tik virspusēji viņi «šļūkā» arī par citām tēmām, kas skar mūs visus?
Latvija nav ne lielākā, ne bagātākā Eiropas valstu saimes valsts. Lai kā kādam gribētos visās Latvijas nelaimēs vainot «ļauno Eiropu», fakts ir, ka Latvijai ir jābūt pateicīgai apstākļu sakritībai un tiem notikumiem, kas šobrīd mums ļauj justies kā pilnvērtīgiem eiropiešiem. Mēs no Eiropas neapšaubāmi vairāk gūstam, nekā tai dodam. Un pārskatāmā nākotnē, visticamāk, tā arī būs. Tāpēc ikviens Eiropas kopējās politikas jautājumus, kas kaut šķietami attālināti skar tādu lietu kā Eiropas valstu solidaritāte, būtu septiņreiz nomērāms, pirms griežams.