No _Mercedes_ muzeja arhitektūras saļogās kājas, bet _Porsche_ muzejs pats ir šķībs uz vienu pusi. _Peugeot_ muzejs, salīdzinot ar šiem šedevriem, ir pilnīgi nekāds - nomaļš paviljons ar čuguna cakām virs ieejas un parasto industrijas ilgspēlētāju ekspozīciju: vienā galā antīks divu zirgspēku motors, no kura masas pat hammeram nolūztu priekša, otrā galā autošovos apskrāpēti konceptauto un īstu pulveri odušas sacīkšu mašīnas, no kurām vairums aplīmētas ar somu uzvārdiem - Vatanens, Salonens, Rautiainens, Gronholms. Pa vidu visa franču autobūves vēsture kā uz delnas, jo Armāna Pežo (vietējie to izrunā kā Pīžou) dibinātais uzņēmums ir Daimlera un Benca laikabiedrs. Pirmā «automašīna» - trīsritenis ar ogļu kurtuvi pūpē - uzbūvēta 1889. gadā. Bet šodien man šis muzejs patīk vairāk par visiem pasaulē - tāpēc, ka nenovērtējamos eksponātus drīkst ne tikai aizskart, bet arī kāpt tajos iekšā un - _Mon Dieu!_ - pat ar tiem braukt.
Tautas auto bezrūpība
Vai esat redzējuši Bena Stillera komēdiju Nakts muzejā? Dinozaura skelets nokāpj no podesta, asinskāri aziātu sirotāji izdemolē dabaszinātņu zāli, un Lieldienu salas statuja prasa pēc košļenes. Popkorna murgojums. Bet te, Sošo, viss ir īsts - ekipāžas ar agregātiem nedabiskās vietās, pirmskara un pēckara modeļi un atsperbeņķoti motocikli, uz kuriem kāri noraugās fotogrāfs Ilmārs. Regulārajā franču juceklī mēs tiekam pie Peugeot 403. Pirmais golfs vēl nebija izdomāts, kad frančiem jau bija savs tautas auto. Ar knapām drošības jostiņām, plānu apšuvumu un skaļu motoru tas veda 60. gadu frančus uz darbu, brīvdienās, piknikos, uz jūru, kalniem un mīlēties. Pat 2010. gadā Peugeot 403 neaizvaino ar pārākajiem anahronismiem - mašīna kā mašīna, turklāt ātrumi slēdzas precīzāk nekā desmitreiz modernākam Peugeot 206. Mācēja taču kādreiz taisīt auto! Automašīnas no Alēna Delona un Belmondo jaunības uzrunā gluži kā personības no lielā ekrāna. Un mazliet grauž skaudība par čaļiem, kas pirmo reizi apsēdās gaišzilajos plīša sēdekļos, iespieda Philips kasešnieka pogas un bezrūpīgi aizpīpēja cigareti no Gauloises paciņas bez iekšējo orgānu fotogrāfijām.
Kur tev pirmais robs?
Netrūkst arī muļķību. Peugeot 306 Maxi stāvvietā pie Spices «ierullētu» līdz pat boulinga avārijas izejai. Ielas auto ar paplašinātiem spārniem tika izlaists rallija homologācijas nolūkā, taču brauc lēni un truli. Toties pelēkais penālis Peugeot 505 Turbo brauc ātri, skaisti un eleganti, turklāt labprāt liekas slīdē, jo velkošie riteņi ir pakaļējie. Eh, kur jūs esat, saldie astoņdesmitie... Bet īstenā kultūršoka sērijas numurs ir 203. Tas ir visvecākais muzeja dienas eksponāts, kuru drīkst vadīt pats - ja prot. Aizdedzes atslēgas pagriešana vēl neko nedod, jāveic izvelkamu kloķu raustīšanas rituāls, līdz šaurajā snuķī iedrebas pusgadsimtu vecs 1,3 litru motors. Ātrumkloķis ir uz stūres. Kad visā nopietnībā sākam apsvērt, ka 1948. gadā atpakaļgaita bijusi lieka greznība, melnā karosērija tomēr palecas uz stāvlaukuma vidu. Brīnumainā kārtā izdodas atrast pirmo ātrumu, un mēs braucam. Kabīnē ir šauri, uzmācīgi ož pēc benzīna un atgāzēm, kā rādās, ne velti - ik vietā, kur piestājam, senilais Peugeot atstāj varavīkšņainu peļķi. Pusceļā uzplaiksna refleksijas no miglainām bērnības atmiņām par braucienu pobedā. Peugeot 203 tomēr ir pagātne, skaista, bet pagātne. Trešo pārnesumu XXI gadsimta paaudzei tā arī neizdodas atrast, bet Peugeot annālēs minēts, ka 203.ajam vispār esot bijuši četri «robi». Nu, je suis desolee - piedodiet!
Rallija izstumto gūstā
Nē, šitā gan nav godīgi. Skaidrs, ka ar muzeja sporta mašīnām pašiem braukt neļaus, citādi nekas tur nepaliktu pāri, izņemot smaku, atmiņas un milzu spoilera lauskas. Bet kā lai izvēlas tikai vienu? Kurš gan atteiktos iespīlēties sēdeklī ar uzrakstu T. Rautiainen un piecas minūtes pakļaut sevi Peugeot 206 WRC rallija mašīnas presingam? Es atteiktos - tikai tāpēc, lai vienu, domājams, pēdējo reizi savā un mašīnas dzīvē ar nervu galiem un astes kaulu izjustu, kas ir B grupas rallija auto. Peugeot 205 Turbo 16 nāk no trakajiem 80., kad brīvi noteikumi iesvēla maziņos auto līdz pat 600 ZS jaudu. Mehāniķu fanātiķu brigāde ar eļļas kannņām un stellatslēgām uzmana veterānu kaprīzās iekšas, kas vizināšanu sesijā sametas spazmās ne reizi vien. «Šim auto ir tikai divi režīmi - tas vai nu iet, vai klusē,» līksmi informē autosporta rokstārs Eriks Hilarijs. «Iepriekšējo reizi tas aizvērās uz pieciem gadiem.» Man tomēr paveicas netrāpīt 205 Turbo bioritmu kritumā. Ar motoru vidū un visiem velkošajiem riteņiem bundžiņa attīsta ātrumus, kas mūsdienu WRC mašīnām nav pa spēkam - ne jau taisnē, bet sāniski. Ar vienu aci vērojot, kā Eriks cērt ātrumus un cīnās ar stūri kā Lanselots ar pūķi, var tikai mēmi apbrīnot vīrus, kas ar šiem neradījumiem pilnā ātrumā brauca Somijas rallijā.
Bet es esmu ticis klubā. Group B elpa apsvilinājusi man papēžus, un vibrācija iezīdusies līdz kaulu smadzenēm. Pretpotes nav, un sapnis ir piepildījies.