Posts, kas norūda
Režisoram Viesturam Kairišam, nu jau Latgalē «iesakņotam» pilsētniekam, ir citāds māksliniecisks lūkojums uz šo reģionu - kā uz unikālu «kultūrsalu», kuras raksturlielumi ir - bezcerība, nolemtība, sociālā apātija, (ne)cilvēcīgi dzīves apstākļi, nabadzības zīmogs itin visā - vārdu sakot, sociāli depresīva, izmirstoša vieta, kurā - kā par brīnumu - joprojām dzīvo cilvēki. Noskatoties smago, emocionāli nekomfortablo filmu, top skaidrs -arī spīts var būt ar nolemtības zīmi. Arī posts var ne tikai iznīcināt, bet norūdīt. Papētiet, ar kādu apņēmību vecuma izvagotajā sejā dimdina sešus zvanus melnīgsni sirmā sieviete (ne taču kundze) pie kāda Latgales dievnama. Paverieties, ar kādu līksmi krievu meldiņu svilpo cits bezzobu zvaniķis - tieši tāpēc jau sanāk meldiņš, ka to zobu nav. Vai - cik gaiši staro pensionāru pāris, kuri kopš kara mitinās sinagogā, uzvālē akordeonu un droši vien bezmiega naktīs no dīvāna veras augstajās svētnīcas koka sijās. Te (Latgales lauku sētās) viss vienā jūklī - staroveri ar katoļiem, bērnu kristību toveris un «latgalīte», pamestos kultūras namos nosūnojušas sienas un putekļiem klātas grāmatu ķīpas, baznīcu apsildāmās bleķa krāsniņas un zelta imitācija tikpat imitētās, falšās svētbildēs un kaujama vista, sastingušas zemes - kapa dauzīšana ziemas spelgoņā un kails līķis vietējā morgā, līnijdejas un vecticībnieku kopus galds ar pieticīgu ēdmaņu, - tikai dzimšanas nav. Tāda patiesa prieka nav. Ieradums - no pirmā šļupsta līdz pēdējai bedrei.
Gluži kā konservatīvs pagāns Kairišs kopā ar filmas radošo brigādi veic dīvainu antropoloģisku pētījumu - var saukt to par «izturības/pacietības mēra» noskaidrošanu. Kairišs fokusējas tikai uz eksistenciālām, a apriori nepatīkamām lietām un procesiem - nevienam nepatīk, ja nākas aizdomāties par kaut ko tik muļķīgu kā «dzīves jēga». Lūk, pajautājiet Pelikānam tuksnesī - kāda ir jēga tādai dzīvei kā filmā redzamajai? Atbilde: dzīves jēga ir dzīvošanā. Kā sēnēm, kas pietīklojušas Latgales dabu. Pēc filmas neatstāj sajūta - ja nu kas tajā ir «lieks», tad tie ir cilvēki. Pat tie, kas kalpo Dievam un cenšas «nēsāt gaismu» tantītēm un onkulīšiem - dievnamu tradicionālajai publikai. Ir kāda zīmīga ainu montāža - varen aktīvs dieva kalps, kas 2013. gadā paredzēja Trešo pasaules karu un savu vārdu plūdos nav apremdināms, un mēli norijušais arķibīskaps Stankēvičs Aglonā - ilgais tuvplāns, kurā dieva vietnieka zemes virsū mēmums ir izteiksmīgāks par svecīšu tūkstošiem, kas izlaiž garu Aglonas božņicas priekšā. Jo, iespējams, pat katoļu vietējais virsgans Stankēvičs nezina atbildi, kāda tad ir jēga tai un tādai dzīvei. Dzīvei Latgalē. Par spīti visam.
Ģeopolitisks «pelikāns»?
Filmai Pelikāns tuksnesī ir divi muzikālie vadmotīvi - latgaliski vilktā lūgšanu dziesmiņa un Gustava Mālera Atvadas - 6. daļa no simfonijas Zemes dziesmas. Pirmā veldzē ar savu primitīvo (mežonīgo nav īstais vārds) un vienkāršības skaistumu, otrā - ar daudzās skaņās un alta augstumos pulsējošo (civilizācijas/esmes) traģēdijas spēku. Pēc izjūtas tā ir bēru mūzika.
Režisors nav atmatā atstājis arī savam «radošajam rokrakstam» tipiskos polifoniskos vizuālos caurviju motīvus - par eksistenciāla, neestētiska fizioloģisma/jābūtības zīmi ierasto (vīrieša) ķermeņa kailumu (skatīt Burvju flautas filmu Venēcijas biennālei vai Vāgnera un Blaumaņa iestudējumus Latvijas teātros), dokumentālas reportāžas elementu kolāžu ar poētisku «garnējumu», kas reizēm var būt arī dzīves absurda un paradoksalitātes liecinieks (atsauces uz t. s. Rīgas poētiskā kino skolu kā tradīciju ir nepārprotamas). Filosofiskā vizuālā rāmī filmu «ievieto» divas jaudīgas metaforas - viena verbāla, otra vizuāla. Senebreju leģenda par pelikānu, kas pāršķēla krūtis, lai asinīm remdētu savus bērnus/putnēnus - ja turpinām šīs teiksmas loģiku: pašiznīcināšanās kā pamats citai, jaunai dzīvībai. Vai režisoram Kairišam Latgale ir šāds ģeopolitisks «pelikāns», Vecā Bābele, kurai jākrīt, lai rastos kas jauns?
Un otra iespaidīga vizuālā filmas zīme ir operatora Ginta Bērziņa pasakaini nofilmētie plūdu un palu skati Latgalē, kas dzemdē sajūtu, ka visa šī dieva nepieņemtā zeme nerimstīgi slīkst grēku plūdos. Jo ūdeņu klajuma centrā vienmēr redzams degošs vientuļš koks - kristietībā ticīgā grēcinieka nožēlu un atpestīšanu alkstošas sirds simbols. Tas arī ir filmas centrālais refrēns - kā uzmācīgs lietuvēns, kas laupa sirdsmieru un smacē.
Kino