Varētu sākt ar pozitīvo... Tātad rīcības plāns ir cieši saistīts ar valdības deklarāciju, un brīdī, kad deklarācijas vispārējās nostādnes tiek «saliktas» konkrētu uzdevumu ailītēs, vienmēr ir risks, ka atdzīvosies arī ministriju kā «mazo karaļvalstu» instinkti, respektīvi, tām radīsies kārdinājums kaut ko varbūt darīt mazāk, toties nesadarboties ar citām. Un te, šķiet, pozitīva loma bija Pārresoru koordinācijas centram (PKC), kas to visu «savāca» kopā, pārbaudīja, vai ailes korelē ar Nacionālo attīstības plānu, vai izvirzītajiem uzdevumiem ir finansējums utt. Citiem vārdiem sakot, ir ievērots tas, par kā nepieciešamību mēs esam, piedošanu, kladzinājuši jau gadiem ilgi, - ka jābūt pārskatāmam izklāstam, lai ieinteresētās puses kaut vai pēc pusgada gada var paskatīties, kā reāli veicas ar tā vai cita uzdevuma izpildi.
Ja runā par konkrētiem iebildumiem un ierosinājumiem, mums tādu bija 16, piemēram, par mazāku birokrātiju arodizglītībā un plašāku inženierzinātņu un ITK prasmju pasniegšanu vidējā izglītībā.
Tomēr tad, ja vienojamies, ka rīcības plāns ir puslīdz labs, veidojas zināmas šizofrēnijas pazīmes. Jo, no vienas puses, ir šis plāns, bet, no otras puses, ja paskatās uz valdības un daļēji arī parlamenta darba kārtību, tad redzam karstus strīdus. Par samazinātu PVN likmi pārtikai, par mikrouzņēmumu nodokļa regulējumu, par fizisko personu maksātnespējas regulējumu utt. It kā paralēlas realitātes.
Jā, es saprotu. Un tas nenāk par labu nevienam, to skaitā ierēdniecībai. Jo, domāju, ka augstākā un vidējā ierēdniecība, kurai rīcības plāns nosaka konkrētus veicamus darbus, arī vēlas, lai būtu zināma stabilitāti un prognozējamība, nevis, lai viņiem pēkšņi saka: varbūt pamodelējiet vēl variantus A, B un C. Un diemžēl jūsu aprakstītā situācija nav nekas jauns. Proti, tas, kā, piemēram, 2014. gada budžeta pieņemšanas priekšvakarā tika «izdzīts» jaunais regulējums par valdes locekļu personīgo atbildību, bija nepieņemami. Proti, LDDK ilgstoši bija atbalstījusi pašu principu, ka nodokļu nemaksāšana kropļo uzņēmējdarbības vidi, ka tā ir jāapkaro, tomēr, kad mēs ieraudzījām, ka budžeta projektā ir jau ielikti septiņi miljoni, kas tiks iekasēti kā sodi jaunā regulējuma rezultātā... Vai tas, ka regulējuma saturs mainījās burtiski pa dienām: piemēram, jautājumā, kas drīkst sodīt - VID inspektors vai tomēr kāda augstāka ranga VID darbinieks utt. Tas viss vēl bija diskusiju līmenī, un tad - hops! - viena versija tiek ielikta budžeta likumā! Ko mēs varējām darīt? Mēģināt izgāzt budžetu desmit dienas pirms prezidentūras ES sākuma? Vēlreiz atkārtoju: mēs neiebilstam pret to, ka par nodokļu nemaksāšanu ir jāsoda, - jo vairāk tāpēc, ka, lai jaunie sodi reāli «iestātos», patiešām ir jāizdara vienlaicīgi daudzas sliktas lietas. Bet mēs kategoriski iebilstam pret šādu «debates» stilu.
Nu labi, bet kas tālāk? Ja runājam par konkrēto regulāciju.
Es domāju, ka Finanšu ministrija (FM) tomēr saprata, ka komunikācija nav bijusi veiksmīga. VID vadītāja Pētersones kundze tika uzaicināta uz LDDK padomi, krustu šķērsu izstāstīja par regulējumu, un šobrīd vienošanās ir tāda, ka VID strādā pie šī regulējuma instruktāžas. Un kamēr nebūs saskaņojuma ar LDDK, dzīvē tas netiks ieviests. Respektīvi, viena lieta ir likums, cita - kā konkrēti tas tiks pielietots. Runa ir par šā gada pirmo pusi, tātad var teikt, ka pārsteidzīgu rīcību no valsts puses mums ir izdevies uz laiku nobremzēt.
Un kāda ir LDDK nostāja mikrouzņēmumu regulējuma jautājumos?
Katram nodoklim ir sava jēga un misija. Un mikrouzņēmumu nodokļa misija bija atbalsts uzņēmējdarbības sākšanai. Kamēr tu sāc savu biznesu, atrodi klientus, kamēr tu esi, lietojot angļu valodu, start-up. Bet start-up nevar būt mūžīgs, tātad arī šādam atbalstam ir jābūt terminētam laikā. Un šī nodokļa jēga nu nekādi nav nodokļu optimizācija, jo šāds pielietojums nodokli tikai diskreditē. Otra būtiska šīs debates sastāvdaļa ir mikrouzņēmumu nodokļa regulējuma izmantotāju sociālais nodrošinājums. Un te, manuprāt, vissvarīgākais ir nemānīt cilvēkus un runāt skaidru valodu: ja jūs šo regulējumu izmantojat, tad jums arī pašiem jādomā par savu iztikšanu pensijas gados vai kādas nelaimes gadījumā. Es to neuztveru traģiski, jo cilvēki ir dažādi. Vieni ir klasiski darba ņēmēji, kuri rēķina un rēķinās ar precīzu valsts palīdzību, un ir tādi, kuri paļaujas paši uz sevi. Vienkārši tādas lietas ir skaidri jāpasaka, lai tad uzņēmējs, kurš izmanto regulējumu, pats skatās - vai ieguldīt naudu kādā apdrošināšanas instrumentā vai nekustamajā īpašumā, vai vēl citā formā.
Liekas gan, ka FM pietiekami skaidri bildi ir iezīmējusi. Cita lieta, ka, spriežot pēc idejas vienalga noteikt minimālo sociālo iemaksu apjomu, FM ne visai tic tam, ka šie «brīvie strēlnieki» galu galā tāpat nenāks prasīt valstij atbalstu.
Skepsi var saprast, tomēr, atvainojos, lai ministrija domā - tur taču daudz gudru galvu. Mūs vairāk satrauc «lielā bilde» - ja 3% no Latvijas uzņēmumiem samaksā 90% no valsts budžeta nodokļu ieņēmumiem, tad kaut kas ar šo proporciju nav kārtībā. Jo tas nozīmē, ka atliek vienam lielajam uzņēmumam izkrist un tam uzreiz ir milzīga ietekme. Vai paskatāmies citā griezumā. Tātad, lietojot noapaļotus skaitļus, Latvijā ir 850 000 nodarbināto. Svarīgi saprast, ka nodarbinātais nenozīmē, ka viņš ir tas pirmreizējais nodokļa maksātājs, viņš var nebūt tas, kas kaut ko saražo. Tātad no šiem 850 000 nodarbināto jāatņem vairāk nekā 200 tūkstošu publiskajā sektorā nodarbināto. Visu cieņu šiem cilvēkiem, tas nav pārmetums, bet vienkārši tā proporcija beigās ir baiga. Respektīvi, ja vēl ņem vērā mūsu prāvo pensionāru skaitu, tad iznāk, ka attiecība ir 1 : 1, lai gan vajadzētu būt 1 : 3 vai 1 : 4. Īsi sakot, sistēma faktiski balstās uz trim procentiem, un, dievs nedod, ja meklējot kaut kādus papildu ieņēmumus budžetā, valsts izdomās, ka jāmēģina paņemt no šiem trim procentiem. Tas vienkārši nav iespējams, tad konstrukcija sagāzīsies.
Mēs nežēlojamies, bet vienkārši skatāmies, kas darāms. Piemēram, jauns publisko iepirkumu likumus - ļoti rūpīgi sekojam līdzi, lai tur nebūtu muļķību. Jo šie pasūtījumi plus Eiropas struktūrfondi, manuprāt, ir vienīgie reālie naudas avoti tuvākajos gados - bankas ir pārregulētas Eiropas līmenī un kā naudas avots ekonomikai mazaktīvs.