Ķepa uz sirds
Pagājušā gada oktobra nogalē darbu steigā Voldemārs nepaguva noskatīties iecienīto LTV1 pārraidi Ķepa uz sirds, bet vakarā viņam zvanīja mamma un māsa, mudinot nākamajā dienā noteikti noskatīties pārraides atkārtojumu: «To arī izdarīju un ieraudzīju, ka patversmē Dzīvnieku draugs komponists Zigmars Liepiņš ar dzīvesbiedri dziedātāju Mirdzu Zīveri iepazīstina skatītājus ar Ali. Zigmars toreiz teica - šis ir mežonīgais, skaistais un fiksais Ali, izturīgs darba suns, ļoti derēs cilvēkam lauku plašumos. Es uzreiz sapratu, ka tas ir mans suns, un zvanīju uz patversmi. Pieteicu, lai pasveicina Ali un pasaka, ka nākamajā dienā braukšu viņam pakaļ. Mazliet nobrīnījos, ka administratore manus vārdus uztvēra ar skepsi, taču nākamajā dienā es jau biju Rīgā.» Voldemārs emocionāli apraksta abu pirmo tikšanos: «Pa gaiteni devāmies pie Ali. Viņš juta mani, pacēla galvu, un mēs ieskatījāmies viens otram acīs. Ticiet vai ne - tajā mirklī divas dvēseles saplūda vienā.» Voldemārs noformēja adopcijas dokumentus un uzzināja administratores Jevgēnijas šaubu iemeslu. Ali bija četrus gadus vecs. Ar nelieliem starplaikiem suns dzīvi bija pavadījis patversmē Dzīvnieku draugs. Cilvēki viņu bija četras reizes adoptējuši, bet drīz veduši atpakaļ, jo suns esot nepakļāvīgs, tendēts uz klaiņošanu, mājās, viens atstāts, gaudojis un demolējis dzīvokļus. Voldemārs pārliecināts - Alis vienkārši gaidīja viņu. 2012. gada 31. oktobrī Alis iekāpa mašīnā, it kā to būtu darījis visu dzīvi, un abi devās uz Mordangu, kur Voldemārs ir Latvijas Autoceļu uzturētāja mācību centra Mordanga pārvaldnieks: «Kā patversmē ieteica, pirmās divas dienas vadāju Ali pavadā. Izstaigājām apkārtni, aizgājām uz mežu un ezeru. Es Alim teicu - šī ir tava teritorija, turpmāk te saimniekosim abi. Todien ciemos bija atbraukusi mana māsa Iveta ar meitiņu Anniju un taksenīti Brendu. Redzēju, ka Alis ļoti grib no sirds izskrieties. Nolēmu - kas būs, būs. Palaidu suni vaļā, un viņš aizjoņoja pa lauku, līdz mežam, nopeldējās ezerā. Jau pustumsā saucu viņu mājās, bet Alis stāvēja pļavā un nenāca klāt. Iegāju mājā un ar troksni aizcirtu durvis. Pēc kāda laika izgāju atkal laukā - Alis stāvēja ar lepni paceltu galvu. Saku - Alīt, tagad nāksi? Viņš mierīgi un cēli pagāja man garām, iegāja istabā, apgūlās uz paklāja pie gultas un aizmiga laimīga suņa ciešā miegā. Kāda vairs pavada? Alis saprata, ka te ir viņa mājas, ka es viņu mīlu. Tā sākām dzīvot kopā.»
Pārvaldnieka vietnieks
Pēc mēneša Voldemārs piezvanīja uz patversmi un pavēstīja abu laimīgo stāstu, bet tikai pēc trim mēnešiem Dzīvnieku draugā atkorķēja šampanieša pudeli, nopriecājoties, ka Alis beidzot ir īstajās rokās un nekad vairs netiks nodots.
Voldemārs ir lauku cilvēks. Viņš saka - tēvs un māte ielika šūpulī mīlestību pret visu dzīvo radību, un dzimtajās lauku mājās vienmēr bija mājdzīvnieki, arī suņi un kaķi. Vēlāk, Tukumā dzīvojot, Voldemārs negribēja turēt suni dzīvokļa četrās sienās vai pagalmā ķēdē. Tagad, kopš viņa darbs rit skaistajā Mordangā, sirdī iemitinājās doma par suni - palīgu un draugu. Kā zināms, viss notiek tad, kad tam jānotiek.
Alim nebija jāiejūtas jaunajā vietā. Šķita, ka suns Mordangā jau dzīvojis kaut kad savās iepriekšējās dzīvēs. Alis un Voldemārs tik ļoti pieķērušies viens otram, it kā garš mūžs būtu pavadīts kopā. Voldemārs aizveda Ali uz biroju Talsos, iepazīstināja ar darbabiedriem. Kad haskijs grib palikt mājās, viņš, mašīnai blakus skrienot, pavada Voldemāru līdz lielajam ceļam, tad atgriežas Mordangā un vēro ceļu. Sagaidot Voldemāru, Alis vienmēr priecājas, it kā mūžību nebūtu redzējušies. Vasarā viņi kopā pārraudzīja mācību centra teritoriju. Tā atrodas it kā uz pussaliņas, apkārt ir mežs un ezers. No rīta abi draugi apstaigā īpašumu, un, kamēr Voldemārs meditē un izpilda jogas vingrinājumus, Alis izskraidās pa mežu. Mācību centra viesus Voldemārs vienmēr iepazīstina ar Ali: «Viņš ir mans vietnieks, manas acis un ausis, uz Ali varat paļauties.» Haskijs pavada atbraucējus uz autostāvvietu, bērniem viņš ir draugs un apsargs. Centra viesu grāmatā krājas arī Alim veltītas sirsnīgas pateicības. Voldemārs priecājas: «Te ir harmoniska vide, Ali tajā ļoti iederas. Ar prieku vēroju, ka cilvēki, it īpaši bērni, viņa klātbūtnē atplaukst. Mēs visi dzīvojam kā liela draudzīga ģimene.»
Savā pirmajā ziemā Mordangā Alis, kura dzīslās rit haskija un Sibīrijas laikas asinis, bija laimīgs kā nekad savā dzīvē. Voldemārs ir aizrautīgs slēpotājs, un Alis ik dienu pakalnos, kas ļoti atgādina Sibīrijas plašumus, pa sniegu skrēja viņam līdzās piecpadsmit divdesmit kilometru.
Voldemārs atzīst: «Alis pilnībā izmainīja manu dzīvi. Te ir harmoniska vide, un man līdzās uzticams draugs un sabiedrotais. Mēs abi esam atvērti labajam un gaišajam cilvēkos. Alim šeit ļoti patīk. Mēs dzīvojam viens otram, es teiktu, esam garīgā radniecībā. Kad ejam no rīta pa mežu un Alis laimīgs skrien, lēkā un ar degunu uzsit man pa plaukstu, es saprotu, ka nekad vairs nemainīšu šo dzīvi pret pilsētu, ka gribu būt pie dabas kopā ar Ali. Viņš ir sirds suns.»