Seriālatkarīgi
Šīs ir ābeces patiesības, taču interesanti, kādēļ Latvijā «seriālu bums», ja par bumu var saukt divu, turklāt neapstrīdami - amata ziņā ļoti pašdarbniecisku (pat ja salīdzinām ar Eiropas tuvīno kaimiņu - dāņu, krievu, vācu sērijproduktu kvalitātes līmeni, par britiem un amerikāņiem pat i neiepīkstoties) pašmāju ziepeņu - «konkurenci» ēterā ir aktualizējies tieši tagad? Vai nav korelācijas starp faktu, ka augstākos TV reitingus caurmērā ieņem visādas eirovīzijas, lokālo zvaigžņu sacensības dažādās izpausmēs, sports un, jā, UgunsGrēks, kamēr dažu analītisko jeb «domāšanas raidījumu» popularitāte zvārojas no reizes uz reizi? Vai «seriālatkarība» nav sindroms masu parādībai, ko varētu nosaukt arī par bezatbildīgu, toties bezgala ērtu (cik tur tā darba - nospiest pults knopku?) bēgšanu no Latvijas sūrās «politekonomiskās šļuras», kurai izeju neredz? Eksistēt «seriālu pasaulē», kurā, viss viens, Mildiņa tagad ir kopā ar Kārli vai kāda acīmredzami neirotiska daktere - ar mironi, taču noteikti ir patīkamāk, nekā sakopt savu piemēsloto mājas priekšu.
Sentiments - «nostrādā»
Protams, mani nepārsteidz tas, ka, izrādās, latvju «tautai» patīk latīņamerikāniskais seriālu modelis (paprimitīvs sitkoms/situāciju komēdija, kurā visdažādākajās kombinācijās tiek izspēlētas visu darbojošos personu «attiecības» - precīzāk, to teatrālas imitācijas, jo zinu - latvieši joprojām nelaimīgi mīl savus aktierus, ka ir gatavi viņiem piedot pat visnebaudāmāko ākstīšanos - palūkojiet, kuras ir izpārdotākās izrādes abos galvenajos Rīgas teātros, tas, kā smejies, daudz ko izskaidros par tā saukto latvieša dabu).
Tikai ar «vidējstatistiskā» latvieša garo atmiņu var attaisnot UgunsGrēka popularitāti - pēc Vienkārši Marijas vai Dinastijas lekāliem tapušais romantiskais sitkoms joprojām rod atbalsis - tas nekas, ka visa šī ņemšanās pa vienas bezgaumīgi iekārtotas viesu mājas četrarpus gaņģiem krietni atsit «jaunbagātnieku» priekšstatus par skaistu dzīvi - jo seriālam kaut kā izdodas veikli balansēt uz naža asmens starp trim psiholoģiski traumētas pašrefleksijas klintīm - ir mazliet komiski, mazliet nožēlojami, mazliet sentimentāli. Un sentiments (viena no tā definīcijām ir sevis žēlošana) nostrādā. Jo sentiments ir latviešu mentālais klikšķis. Latviešu kultūra, piedodiet, ir patoloģiski sentimentāla.
Vieglprātīga attieksme
Bet mani nepārsteidz arī valsts sabiedriskās televīzijas vadības vieglprātīgā attieksme pret skatītāju, bez aiztures, stingras mākslinieciskas kontroles un ar LTV iespējamajām pašreklāmas jaudām agresīvi piedāvājot viņiem jaunu produktu Būt mīlētai, kuru, ja to vērtētu, piemēram, kāda ASV privātā televīzija noņemtu no ētera pēc pirmās pilotsērijas - elementāru amata jeb profesionālu seriālu likumību neievērošanas dēļ.
Tagad, kad pagājušas jau divas Būt mīlētai nedēļas, vai kāds var loģiski izstāstīt šī seriāla story, raksturot vai vismaz ieskicēt tā galvenos varoņus - kas viņi tādi ir, viņu biogrāfijas, ko viņi vēlas dzīvē, kādēļ runā aizvēsturiskā latviešu valodā, kādēļ nepārtraukti citē Koelju līmeņa pseidointelektuālas banalitātes utt.?
Galu galā man gribas zināt, vai šie cilvēki vispār ir psihiski veseli, jo daudzas viņu darbības liecina par pretējo (un te es nebūt nerunāju par dakteres Ievas nerimstīgo tērgāšanu ar mirušā vīra rēgu, ideju, kas acīmredzami aizgūta no populārā britu, tagad arī amerikāņu seriāla Being Human). Šķiet, par divu klaunu, proti - remontstrādnieku nespēju veselu dienu tikt galā ar dīvānu vai M. Vilsona tapetes turēšanu Latvijas blogosfērā izņirgājušies visi, kam nav slinkums. Vai arī šie «joki» ir «māksliniecisks paņēmiens», lai pierādītu, ka daktere Ieva pat normālus večus remontam nespēj atrast? Kāda vēl privātprakse, ja šai neprātīgajai lūzerei pēc saprāta loģikas ne tikai bērnu, pat dīvānu nedrīkst uzticēt!
Taču, iespējams, seriāla varoņu psihiskā nestabilitāte arī ir «māksliniecisks paņēmiens», kā Būt mīlētai titros tiek dēvētas reālas slimības, kuras tiek pavirši apspriestas dakteres mājā/darbavietā, kuru viņa man nesaprotamu iemeslu dēļ dēvē par klīniku - ak, Dievs, vai šī ārste maz saprot, ar ko laiska privātprakse atšķiras no klīnikas? Un, galu galā, valsts televīzijā jābeidz reklamēt «ārstēšanu pa mobilo telefonu» - noziedzīgākā jaunlaiku medicīnas biznesa forma!
Iespējams, arī biežā spoilerēšana - sižeta knifu atklāšana - pirms notikuma ir nebijis know how, kā samazināt jau tā īso pusstundas ētera laiku,- parēķināju, ka katras BM sērijas ilgums ir 20 minūšu - nu, par kādu loģisku stāstu ar vismaz desmit personāžiem te var būt runa?
Kur stāsts?
Mani nepārsteidz tas, ka vietējo seriālu autori acīmredzot nav spējīgi «zagt, kur nav piesiets» - ir pilnīgi skaidrs, ka viņi nav redzējuši pēdējās piecgades modīgākos seriālus Flashforward, The Big Bang Theory, Boston Lawyers, Portland, Six Feet Under, Treme, The Wire, Breaking Bad, Mad Men, Sherlock, Boardwalk Empire… Vai kaut medicīnai veltītos - Dr.House, ER, Grejas anatomiju. O.K., redzējuši varbūt ir, tikai nez kādēļ neko nav mācījušies - kaut vai elementārāko: jebkura seriāla veiksmes pamatā ir labs un, galvenais, spēcīgs stāsts. Kur, lūdzu, ir stāsts UgunsGrēkā vai Būt mīlētai? Da nav nekāda stāsta, tauta tāpat norīs.
Tā nu mēs kuļamies starp apziņas infantilismu - wishful thinking (vēlmju domāšanu - ka no debesīm nokritīs ģēnijs, kas uzburs seriālu par velti no zila gaisa) un neprofesionalitāti ik sīkumā. Kaut vai faktā, ka dakteres Ievas darba kabinetā plauktā garā rindā guļ Raiņa pilni Kopotie raksti, toties nekur nemana neviena nopietna viņas tiešā amata instrumenta.