Atradenis ar žurkas asti
Inga Neperte ar Manfredu rūpējas par Latvijas dzinēju šķirnes suni Ringlu un pirms sešiem gadiem Tukuma patversmē paņemto Reksi, kurš no maza kucēna izaudzis par liela auguma bastardu. Pirms pusotra gada, kad sākās Nepertu un Bitenieku tuvināšanās stāsts, Ingai vēl bija trešais suns - ar mākslinieces dvēseli apveltītā Grieta.
Savukārt kaimiņiem Jānim Biteniekam un viņa dzīvesbiedrei Sandai ilgus gadus bija čaučau šķirnes suns Česters. Pirms kāda laika Bitenieku Česters un Nepertu Grieta viens pēc otra aizgāja mūžīgajos medību laukos, bet dzīve turpinājās.
Kādu rītu (Inga precizē - 2013. gada 26. jūlijā, sestdienā) Manfreds pamodies - kaut kur smilkst suns! Nodomājis, ka Ringla netiek laukā no šķūņa. Nē, suns ir mājās! Aizgājis paskatīties, pīkstētājs sēž tumsā. Inga atceras: «Ar cimdiem, uzmetot segu, dabūjām viņu rokās. Izrādījās - mazs suņuks ar žurkas asti. Vēlāk ārsts teica - trīs mēnešus vecs. Noliku viņam priekšā barību un ūdeni. Pēc brīža eju - šis noslēpies dēļu kaudzē -, atkal makarējām laukā. Manfreds nosauca kucēnu par Argo. Īsti uz saprašanos suņuks negāja. Šausmīgi baidījās no vīriešiem, it īpaši, ja viņiem bija kaut kas rokās. Reksis ar sīko uzreiz sadraudzējās, bet man trīs suņi jau bija, ceturtais nu nemaz nebija vajadzīgs.»
Ko darīt? Inga safotografēja atradeni, izlīmēja sludinājumus uz visiem mikrorajona stabiem un stūriem. Pēc viņas lūguma toreiz ielikām Argo fotogrāfiju arī Dienā. Taču - ne čiku, ne grabu, neviena zvana! Skaidrs, ka no kucēna kāds atbrīvojies, iemetot viņu privātmājas pagalmā.
Viendien, ieraudzījusi otrpus žogam Sandu, Inga pajautāja - vai jums nevajag sunīti? Smaidot atceras Sanda: «Mēs nebijām gatavi sunim, es pretojos, cik spēju, pēc Čestera nāves teicu - vienīgi, ja pats atnāks. Negribējām arī nodarīt pāri kaķim, kurš mums bija pieklīdis no nekurienes.»
Jānim sirds mīkstāka: «Redzēju, ka Inga suņukam jau pieķērusies, sirds sāpētu, ja viņu atdotu suņu ķērājiem. Tāpēc ar Sandu tomēr nolēmām pamēģināt.»
Samaksāja ar olām
Pie Biteniekiem suņuks sākumā slēpās vannas istabā. Jānis stāsta raibos piedzīvojumus: «Ar kaķi Argo ātri atrada kopīgu valodu. Kad Sanda virtuvē, suns zem galda. Drīz viņš iejutās pavisam, un sākās jandāliņi. Uz galda vairs neko nevarēja atstāt, Argo visu «novāca». Ko Sanda dārzā iestādīja, Argo «pārstādīja» ar visām saknēm, ārā izžauto veļu norāva un izvārtīja pa zemi melnāku par melnu. Pirmais rudens un pirmā ziema bija traks laiks mūsmājās.»
Inga jau pašā sākumā piedāvāja palīdzību - ja Bitenieki kaut kur iet vai brauc, Argo var ciemoties Nepertu mājā. Tā pašsaprotami Argo dienas pirmajā pusē dzīvojās pie Nepertiem kopā ar Reksi un Ringlu, bet pēcpusdienā devās uz savu māju un pie vārtiem nepacietīgi gaidīja pārnākam saimniekus.
Atradenis izauga par skaistu špicveidīgu liela auguma suni ar spīdīgu spalvu. Suņu puikas sadraudzējās un velti laiku netērēja. Reksis ar vecākā tiesībām kļuva par jaunuļa darbaudzinātāju un mācīja draugam gan labu, gan ne tik labu. Argo savu «džudo meistaru» gāza gar zemi un mīcīja pēc sirds patikas. Reksis ļāva «mazajam» kost astē, kājās. Ja Argo juta, ka Reksis sāk dusmoties, viņš uzreiz smalkā kucēna balstiņā spiedza - nē, nē, piedod, es negribēju! Reksis piedeva un joprojām uz draugu nespēj dusmoties.
Argo dabū svaigu kauliņu - diebj pie Rekša padalīties kārumā. Ar kokā iekārto autoriepu abi ņemas stundām ilgi. Ja Reksim priekšā barības bļoda, Argo dveš pakausī, gaidot, kad lielais ļaus viņam trauku izlaizīt. Argo tiek pie siltinātas būdas ar parketa grīdu (Biteniekiem, māju remontējot, palikuši pāri parketa dēlīši), palepojas draugam ar saviem apartamentiem, aicina Reksi iekšā. Diemžēl abiem špicbukiem vienlaikus tajā vietas par maz.
Inga datorā rāda suņu dzīves brīžus un stāsta: «Paveros pa logu, abi skraida pagalmā, tad saskatās, parauj Ringlu līdzi, pārlec pāri žogam un aizjoņo. Te blakus dzīvā Zolitūdes iela, otrā pusē Jūrmalas šoseja! Kopā pārdzīvojam, ka šie var pakļūt zem mašīnas, kopā ejam bēgļus meklēt. Beidzot mērs bija pilns un nolēmām - puiši jānomierina. Reksis tolaik jau bija kastrēts, tagad arī Argo samaksāja par klaiņošanu - ar Jāni aizvedām viņu pie veterinārārsta - olas nost!»
Atklāj Dailes teātri
Atjaunojot sētu starp kaimiņiem, radās doma - vajag žogā uztaisīt vārtiņus, lai suņiem vieglāk ciemoties citam pie cita. Runāts - darīts. Sākumā vārtiņi tika vērti ciet un vaļā, tagad tie vienmēr stāv vaļā, bet kaimiņu dzīve iegājusi jaunā fāzē. Inga priecājas: «Nenojautu, ka mums blakus tādi forši cilvēki. Sākumā katru dienu pārspriedām suņu nedarbus, jutos pat vainīga, ka viņiem biju piespēlējusi Argo. Tagad mums daudz kopīgu sarunu un interešu. Ar Sandu apmaināmies ar jaunām receptēm. Mums veselīgs barters - es kaut ko garšīgu gatavoju un uzcienāju arī Biteniekus. Sanda cep siera kūkas un cienā mūs. Viņai dārzā aug kabači, tomāti, dažādas garšvielas, Sanda skābē garšīgus kāpostus un marinē gurķus. Visā dalāmies. Internetā atradām kabaču pankūku receptes, tās kļuvušas par abu ģimeņu firmas ēdienu. Es pa savu otrā stāva logu uzmanu suņus, ja kas, zvanu Biteniekiem. Kad Sandas un Jāņa nav mājās, vedu staigāt Reksi, Argo un Ringlu.»
Sanda strādā filmu studijā Rija par režisora asistenti. Abi ar Jāni iecienījuši Jauno Rīgas teātri, uz citiem tikpat kā nav gājuši. Savukārt Inga strādā Dailes teātrī. Viņa sāka Biteniekus vest uz izrādēm. Sanda atzīstas: «Abi tagad esam atklājuši Dailes teātri un ar prieku skatāmies visas izrādes. Pēdējā bija Saules bērni. Izcila!»
Jānis savukārt rezumē: «Argo ir vienkārši lielisks kompanjons, un dzīve sunim izdevusies. Kas viņam nekait - divas mājas, labs čoms, kaudze mīļu cilvēku apkārt, bet mums draudzīgi iemīta taciņa pie kaimiņiem!»