Jau ziņots, ka, pēc ekspertu stāstītā, galēji labējie strāvojumi Norvēģijā ir ļoti vāji un biežāk izpaužas kā netoleranti izteikumi internetā, nevis reālas darbības - pēdējā rasistisku motīvu vadītā slepkavība Norvēģijā notikusi ap tūkstošgades miju. Tomēr iebraucējus valstī atplestām rokām negaida arī valdošie politiskie spēki. Progresa partija pretim igrantu retoriku līdz šim izmantojusi savās pirmsvēlēšanu kampaņās, bet Darba partija nesteidz atvieglot ieceļošanas nosacījumus.
«Atslēgvārds ir integrācija, nevis imigrācija - uz tās apspriešanu ir jāliek lielāks uzsvars, jo imigrācija kā tāda nemaz nav problēma. Es uzskatu, ka ar integrāciju mums veicies stipri labāk nekā daudzām citām valstīm. Tomēr ir arī daudzas problēmas, ar kurām mums ir jātiek galā,» Dienai skaidroja Darba partijas pārstāve un Norvēģijas parlamenta vicespīkere Marita Nībeka.
Darba partija gan ir ļoti atvērta mazākumtautību pārstāvju iesaistīšanai savās rindās, bet tā Norvēģijā nebūt nav unikāla parādība. Piemēram, Norvēģijas parlamentā pakistāniešu izcelsmes deputāti ievēlēti arī no Sociālistiskās kreisās partijas.
Vienīgā sabiedrībā vairāk vai mazāk pazīstamā organizācija, kas iestājusies par radikālāku pretimigrācijas politiku, ir Norvēģijas aizsardzības līga (Norwegian Defence League) - šo organizāciju, kas veidota pēc analogas Lielbritānijas organizācijas parauga, savā manifestā slavēja arī A. B. Breivīks. Tomēr tā nekad nav bijusi vērā ņemams spēlētājs uz norvēģu politiskās skatuves. «Pēc pagājušās piektdienas tās atbalstītāju skaits Facebook sarūk ļoti strauji, nu jau krities par kādiem 700 «faniem»,» Dienai stāstīja labējā ekstrēmisma pētnieks Anderss Jupski.
Viņš par šo organizāciju atļaujas pat pasmaidīt: «Pirms dažiem mēnešiem viņi izsludināja, ka rīkos masu protestu Oslo ielās, uz kuru noteikti ieradīšoties vismaz 10 000 cilvēku. Beigu beigās atnāca, kādi 20 - vairāk tur bija žurnālistu, nekā protestētāju.»