Nevienam nebiju stāstījis, sākotnējā cerība bija izsprukt nepamanītam. Laikam tāpēc, ka publicitāte publicitātes dēļ vienā brīdī nav tik aktuāla. Vērtīgāk runāt tad, kad ir ko teikt. Par pārējo parūpēsies tviteris. Otrkārt, nav jau nekas, ar ko baigi lielīties.
Un tomēr?
Strādāju Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā (EKR) Latvijas delegācijā, ikdienas darbs saistīts ar vienīgo mūsu deputātu, kas ir tajā grupā - Robertu Zīli (NA). Es gādāju par publisko komunikāciju biežāk saistībā ar transporta, enerģētikas un ekonomikas jomām, pārraugu deputāta un EKR darba audiovizuālo atspoguļojumu, novērtēju, ka varu sniegt arī padomus, lai gan būtībā šis vēl ir tāds stažēšanās process.
Kā nonācāt līdz šim amatam?
Gan bakalaura, gan maģistra studijas man bija saistītas ar starptautisko ekonomiku un politiku. Bet viena no slepenajām atbildēm, kādēļ šeit strādāju, ir tas, ka pirms apmēram diviem gadiem pieņēmu lēmumu atmest latviešiem raksturīgo nenovīdību un savrupumu - ja kādu cilvēku novērtē, tad, pat ja viņu nepazīsti, jāpieiet klāt un jāpasaka kādi atzinīgi vārdi. Tā es izdarīju pirms pusotra gada Dziesmu svētkos. Dziedāju uz skatuves, pēc tam pāris dziesmu bija brīvas, pastaigāju apkārt un pie saldējuma stenda ieraudzīju EP deputātu Zīli. Personīgi viņu nepazinu, taču piegāju klāt un teicu: «Visu cieņu, novērtēju jūsu darbu!» Viņš bija ļoti pārsteigts, un tā mēs draudzīgi šķīrāmies. Pēc tam vairākkārt tikāmies saistībā ar autortiesību jautājumiem. Ja toreiz nebūtu piegājis klāt, visticamāk, vēl joprojām viņu uzskatītu par spilgtu politiķi, bet mēs nemaz nebūtu sarokojušies.
Esat pievienojies kādai partijai?
Nē, un tuvākajā laikā neplānoju.
Vai bijuši piedāvājumi?
Tā jau ir tā skumjā lieta, ka cilvēkiem, kuri pāris reizes parādās televīzijā, piedāvājumi no politiskajām partijām patiešām ir. Diemžēl vai par laimi, man pret politiku ir bijība, varbūt lielāka nekā ikdienas cilvēkam, kas saistīts ar to, ka mans vecvectēvs [Kārlis Būmeisters] bija viens no Latvijas dibinātājiem un pirmo trīs Saeimu deputāts. Negribas, lai viņš kapā sāk «rotēt», skatoties uz mani. Lai gan paaudžu nomaiņa ir nepieciešama, tomēr kļūt par ministru, ne dienu iepriekš neesot saistītam ar politiku, bija pieņemami deviņdesmito gadu Latvijai, bet ne šodien.
Kā ar jūsu vadīto televīzijas raidījumu Melu laboratorija?
Lai arī sākotnēji nebija paredzēta, tomēr noslēgusies jau otrā sezona, bet vēl novembrī, decembrī cītīgi braucu uz Latviju, filmējām ierakstus. Ar datoru un mazo audiostudiju savā Briseles dzīvoklītī ierunāju aizkadrus. Melu laboratorija bija Latvijas televīzijas iniciēts projekts, un raidījuma producente man izteica piedāvājumu, sakot: «Zinu, ka tavā dzimtā bijuši politiķi.» Tas bija āķis lūpā, jo Melu laboratorija ir ar politisku ievirzi un viņai izdevās mani ļoti ātri pierunāt. Nevienu brīdi nenožēloju! Turklāt saņēmu arī žurnālistu balvu par gada debiju pēc 25 gadiem televīzijā (smejas).
Kādi secinājumi radās raidījuma veidošanas gaitā?
Politika notiek, gribam to vai ne, iesaistāmies tajā vai ne. Taču viss nav atkarīgs no simts deputātiem. Mēs individuāli ik uz soļa izdarām savu izvēli un ietekmējam vidi, kas ietekmē mūs. Politiķi nemaksā pensijas, tikai pārdala mūsu pašu nopelnīto naudu. Un, lūk, tas ir interesanti!
Pašlaik esat vairāk mākslinieks vai ierēdnis?
Šo jautājumu man neviens vēl nebija uzdevis. Teiksim tā - cenšos pilnveidoties visos virzienos. Jo vairāk ieraugu, jo mazāk par to esmu pārliecināts - jāpiekrīt Džonam Lenonam.
Mākslinieki ir brīvdomātāji, bet jūs pēkšņi labprātīgi ietērpjaties uzvalkā… Vai birokrātijas uzstādītie rāmīši nedisonē ar jūsu būtību?
Tādēļ man negribējās to izbazūnēt. To māksliniecisko bohēmu arī iepriekš apzināti vai neapzināti esmu ieturējis rāmjos. Muzicēšana ir ļoti mīļš vaļasprieks, sirdslieta, ar kuru var arī nopelnīt, tomēr ir zināmi priekšnoteikumi, lai varētu atļauties tādu privilēģiju - saukt mūziku tikai par vaļasprieku. Turklāt man šeit kabinetā ir arī ģitāra (smejas). Un nesen sarakstīta jauna dziesmai Aijai Andrejevai. Bet uzvalki man patīk, un beidzot nav jātaisnojas, tos valkājot.
Varbūt rīkojat arī kādus pasākumus Briseles latviešu kopienai?
Bija interesanti - atbraucu un neilgi pirms 18. novembra Beļģijas latviešu biedrības mājaslapā izlasīju, ka plānots pasākums ar kora uzstāšanos. Piedāvāju arī aiziet un uzdziedāt, bet man atbildēja, ka viss esot pilns un varbūt nākamreiz. Ceru, ka arī Briselē izaugšu līdz tam, ka kādreiz mani uzaicinās (smejas).
Pēc kā ilgojaties, dzīvojot ārpus dzimtenes?
Man ļoti pietrūkst manas zemes, tāpēc pāris reizes mēnesī noteikti dodos uz Latviju, jo jāsavieno arī pienākumi LaIPA (Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība) valdē. Šajā laikā manī vēl vairāk audzis patriotisms, un bija kāds personisks notikums parlamenta ikdienā - bija uzdevums rakstīt EKR grupas atklāto vēstuli pret Azerbaidžānas žurnālistes Kadidžas Izmailovas politiski angažēto ieslodzījumu. Viens no iemesliem, kāpēc es devos uz EP, bija tas, ka 1985. gadā, neilgi pēc mana vectēva apcietināšanas par it kā dzimtenes nodevību, tieši EP nāca klajā ar līdzīgu vēstuli, veicinot politisko spiedienu, kā rezultātā viņš tika pirms termiņa atbrīvots. Visticamāk, pirms 30 gadiem to vēstuli rakstīja tāds pats jauneklis [kā es], tikai toreiz to parakstīja Vilijs Brants, valstsvīrs, kura vārdā nosaukta viena no galvenajām parlamenta ēkām, kurā strādāju.
Kāpēc, jūsuprāt, daudziem cilvēkiem Latvijā ir negatīva attieksme pret visu, kas saistīts ar ES, un dominē viedoklis «Brisele uzspiež»?
Pārstāvot EKR, nesaku, ka Eiropā viss ir skaisti - nebūt nē. Visticamāk, [skeptiskajiem] cilvēkiem nav gadījies biežāk pacelt acis un ieraudzīt tās zilganzvaigžņotās zīmes pie renovētiem tiltiem, šosejām, skolām.
Viņi atbildēs ar pretjautājumiem: «Kur ir mūsu zvejas kuģi? Kur ir mūsu cukurfabrikas?»
Jā, un kur ir mūsu VEF, RER, RVR? Man šķiet, ka viena no prātīgākajām lietām deviņdesmito gadu sākumā bija tas, ka izbaidzām mocības ar nekonkurētspējīgu rūpniecību. Ir valstis, kas to tajā laikā neizdarīja, piemēram, Baltkrievija, Ukraina, un te nu mēs pēc 20 gadiem varam redzēt, kāds dzīves līmenis ir Baltijā un 12 pārējās bijušajās padomju valstīs. Pat nespēju iedomāties, kas šobrīd darītos Latvijā, ja mēs nebūtu ES un NATO, kāda panika valdītu jebkurā ģimenē, vienalga, būtu mēs jau iekaroti vai ne.
Pirms kāda laika aktīvi iesaistījāties autortiesību nozares sakārtošanā. Vai mērķis sasniegts?
Cilvēki pieraduši visu saņemt bez maksas - kā par brīvu stāvvietu svētdienā un bezmaksas uzkožamos pasākumos. Grūti salīdzināt autordarbu izmantotājus Vācijā un Francijā ar latviešu puisi, kura vecāki objektīvi bija lepni, ja [komunisma laikā] spēja ko valstij nozagt. Tas varbūt caur mātes pienu iegājies, tāpēc vienas paaudzes laikā ko diametrāli mainīt ir grūti. Tajā laikā arī radies aplamais uzskats, ka māksla pieder tautai. Tā pieder tikai un vienīgi tam, kurš to radījis. Un tas jārespektē, ja jau tiktāl esam nokāpuši no kokiem.
Kā vērtējat pārmaiņas uz Eirovīziju sūtāmo mākslinieku atlases kārtībā?
Mani britu kolēģi teiktu - who cares (kuram tas rūp - angļu val.)? Skaidrs, ka līdzšinējais formāts bija sevi izsmēlis. Beigu beigās rezultātu gan nosaka nevis tas, ko domā divi miljoni latviešu, bet tie simts miljoni eiropiešu. Un «izkost» viņu gaumi ir grūti.
Jums kopā ar Valteru Frīdenbergu 2005. gadā tas izdevās - konkursā ieguvāt 5. vietu. Ar ko, jūsuprāt, «paķērāt» eiropiešus?
Ar to, ka diezgan šķībi dziedājām, bet no sirds.
Vai, ja to dziesmu - The War Is Not Over (Karš nav beidzies) - dziedātu Eirovīzijā šogad, izdotos pakāpties vēl augstāk?
Domāju, ka jā - pietiktu ar dziesmas nosaukumu vien. Pirms desmit gadiem dziedājām tieši Ukrainā, jo konkurss notika Kijevā. Diezgan pravietiska dziesma [Mārtiņam] Freimanim sanākusi. Bet, tā kā tas ir politizēts pasākums, nebrīnītos, ja šogad uzvarētu tas, kurš pirmais uz skatuves uzkāptu ar T kreklu, kur Putins ir ar ūsām.