Vienojušies iet citu ceļu. «Centīsimies ar katru dzejoli satikties,» stāsta Māra Ķimele, apzinoties, ka, iespējams, tas skan pārāk vienkārši un poētiski, bet tas jāsaprot pavisam tieši: «mēģinājuma process pārvērtās par iešanu iekšā dzejolī pa vairākiem ceļiem - mēģinājām neignorēt dzejoļa formu, saprast, par ko tas vispār runā, un sajust pašu autoru».
Ko īsti dara ar dzeju? Skaita, deklamē, runā? «Man neviens variants nešķiet īsti derīgs,» atbild režisore, kura centusies ar aktieriem «neatlaidīgi un godīgi» izpētīt drīzāk to, ko dzeja dara ar cilvēku.
Atšķirsies katra izrāde
Katrs Dzejas vakars būs citāds. Šoreiz vārda tiešā nozīmē, nevis teātra iracionālās enerģētikas dēļ, kas vienmēr atšķir izrādi no izrādes. Aktieri Guna Zariņa, Jana Čivžele, Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš un Ivars Krasts nekad nezinās, kuri dzejoļi un kādā secībā tovakar izskanēs. Tajā nav nekāda trika vai viltīga inscenējuma. Katru vakaru viss notiks pa īstam un vienīgo reizi.
«Katrs aktieris zina ap 30-50 dzejoļu,» stāsta režisore. Vienīgais uzstādījums aktieriem bijis atnest savus tuvākos dzejoļus. Tālāk izrādes laikā viņi ar dzejoļiem sarunāsies. Piemēram, ja kādu dzejoļa emocionālais lādiņš būs pārāk nogurdinājis, viņš varēs pārējiem piedāvāt citu dzejoli, citu tēmu. Dzejoļi skanēs tikai latviešu valodā. Amplitūdā no XIX gadsimta līdz mūsdienām. Māra Ķimele priecājas, ka izdevies «piešķirt mirdzumu un pārmest tiltu uz autoru» arī tulkojumiem, lai arī uzskata, ka dzeja nav tulkojama.
Kā varavīksne pār pilsētu
Vai dzejai var pieslēgties vienmēr, jebkurā brīdī? Arī pārstrādājies, sadzīves sīkumos un pienākumu rutīnā «izšķīdis» cilvēks? «Jā» - pārliecināta Māra Ķimele. Šādā ziņā - skatītājiem nekāda īpaša noskaņošanās, viņasprāt, nav nepieciešama. «Tas ir kā ejot pa ielu - kādam bērnam vajag palīdzību vai pēkšņi ieraugām varavīksni pār pilsētu. Saviļņoties mēs varam pēkšņi,» Ķimele velk paralēles.
«Sajūta ir kā putnam, kurš pēkšņi lidojumā saprot, ka viņam ir citi spārni, kas pieprasa jaunu tehniku, manevrēšanas spējas,» savas izjūtas Dzejas telpā raksturo aktrise Jana Čivžele, kura pirmo reizi piesaka sevi arī kā kostīmu mākslinieci.
Milzīga jauda
«Vislielākais bieds ir tas, ka mēs šeit neko netēlojam. Nākam katrs ar savu dzeju. Sen neesmu jutusies tik kaila,» neslēpj Guna Zariņa. Uzzinājusi, ka Mārai Ķimelei briest šāda ideja, aktrise pārdomājusi, kuri «dzejoļi uzbudinājuši agrāk», un sapratusi, ka viņas dzīves telpā dzeja vienmēr aizņēmusi būtisku lauku.
Pie kolēģiem viņa nāks ar saviem franču «mīļākajiem» - Bodlēru un Apolinēru, vēl - Marinu Cvetajevu, Annu Ahmatovu, arī Aspaziju, Velgu Krili, Amandu Aizpurieti, Liānu Langu, Martu Pujātu, Klāvu Elsbergu. «Tā ir baigā jauda. Katrs dzejolis ir luga. Tas prasa pilnīgi citus talantus. Reizēm ir sajūta, ka izdegs iekšas... Labi parāda, kur mēs katrs šobrīd esam kā cilvēki.»
«Es nelasu ikdienā dzeju» - tā Ģirts Krūmiņš, «tas prasa tik milzīgu koncentrēšanos un motivāciju». Ciešāks kontakts ar dzeju aktierim nav bijis kopš Māras Ķimeles iestudējuma Mani mīl Šekspīrs. Soneti 1996. gadā. Bet kopš augusta Ģirts Krūmiņš, gatavojoties Dzejai, intensīvi dzīvo Māra Melgalvja, Kārļa Vērdiņa, Raiņa, Aspazijas, Ojāra Vācieša, Ivetas Ratinīkas un Čārlza Bukovska poētiskajā pasaulē. «Kompānija» ekstrēmi raiba. Vai ir kopsaucējs? Ko aktieris meklē dzejā? «Izšķirsti kādas piecas grāmatas, un uzrunā tikai kādi trīs dzejoļi. Tikai jau to, uz ko sirds atsaucas,» saka Ģirts Krūmiņš.
«Ja runā par dzejoļu iemācīšanos no galvas, vieglāk iet klasika - tur ir klasiskā forma, tēlu loģika,» skaidro aktieris, kamēr mūsdienu dzejnieku sarežģītos tēlus iegaumēt esot ļoti grūti, ja vien neizveidojas kāda sava iekšēja bilde vai asociācija. Aktierim tuvs ir Māras Ķimeles uzstādījums - «improvizētā kārtība un mirkļa impulss», jo, viņaprāt, «dzeja nedrīkst ierunāties un būt gatava».
Teātris