Vēsturiskā nama interjeros baudāma «konservatīvās» mākslas pastāvīgā ekspozīcija - Velaskess, Rubenss, Rembrants, Ticiāns, tēlniecības un dekoratīvās mākslas priekšmeti, ieroču un mēbeļu kolekcija. Laikmetīgo mākslu šeit ielaiž reti, 2004.gadā šajās telpās notika Luciāna Freida izstāde.
Pasaulē dārgākais un «bezkaunīgākais» mūsdienu mākslinieks, slavas mednieks D.Hērsts muzejā izstāda zilo gleznu ciklu No Love Lost - 25 darbus, kuru «pirmizrāde» pērn notika Viktora Pinčuka mākslas centrā Kijevā. Hērsta ietekme uz mākslas tirgu ir tik nozīmīga, ka viņš pat ir spējīgs mainīt tirgus «ģeopolitiku», sākumā demonstrējot darbus Kijevā un tikai pēc tam laikmetīgās mākslas galvaspilsētā Londonā. Tas ir tikpat ekstravagants mūsdienu mākslas giganta žests kā Hērsta lēmums 2008.gadā pārdot 223 jaunus darbus uzreiz Sotheby's izsolē, «piekrāpjot» savu interešu pārstāvjus - galeristus. Izsoles kopējais rezultāts bija fenomenāls - 111 miljoni sterliņu mārciņu. Hērstam bieži pārmet, ka viņš pārāk mīl naudu, mākslinieks precizē: «Mani intriģē naudas valoda.» Pēc izsoles Hērsts, kurš pat ārpus mākslas telpas pazīstams kā dzīvnieku «konservētājs» un dimantiem rotātā, 100 miljonu dolāru vērtā galvaskausa ražotājs, paziņoja, ka pievērsīsies glezniecībai, kaut gan tā vienmēr bijusi viņa vājākā izpausme (kritiķu viedoklis).
Divās izstādēs Londonā - muzejā The Wallace Collection un galerijas White Cube abās filiālēs - lecīgais mākslinieks piedāvā gleznas, kuras veidojis pats, bez milzīgas asistentu armijas līdzdalības (Demjens atzīst, ka asistents tikai palīdz sagatavot audeklu - visu pārējo meistars dara pats). Izstādes viena otru papildina, taču kritiķi īpaši negatīvi noskaņoti pret klasiskajā muzejā iekārtoto ekspozīciju - ja gribat viņiem ticēt, izstādē jūs gaida prātam neaptveramas briesmas! Hērsts glezno visu to, ko esam pieraduši redzēt viņa instalācijās, - te ir galvaskausi, haizivs žokļi, cigaretes, pelnu trauks, alkohola pudele, glāze, gliemežvāki, punktiņi - tabletes, rozes un tauriņi. Hērsts, kā vienmēr, ievelk skatītāju savā stāstījumā par nāvi, trūdēšanu, destrukciju... Turklāt - vairākos slāņos, jo gleznotos galvaskausus, žokļus un citus briesmoņus Hērsts slēpj aiz «restēm» jeb rūtiņu, zirnekļu tīklu sistēmā, kas viņam ļauj veidot jaunas attiecību dimensijas.
Muzejā Hērsts pilnībā finansējis savas izstādes iekārtošanu - 250 000 sterliņu mārciņu. Sienas klātas ar viņa izvēlēto zīdu, gleznām piemeklēti dārgi rāmji: dažām kā holandiešu vecmeistaru darbiem, citām - kā Frānsisa Bēkona šedevriem. Savā mākslā Hērsts neslēpj apsēstību ar Bēkonu. (Bēkons īsi pirms nāves iegriezās Sāči galerijā Londonā, kur ieraudzīja Hērsta darbu, un tas uz viņu atstāja iespaidu. «Es tam joprojām nespēju noticēt,» saka D.Hērsts.)
The Wallace Collection telpās, ievietojot sevi klasiskās Eiropas mākslas kontekstā, Hērsts, šķiet, apzināti pakļauj sevi negāciju spiedienam: «Glezniecība ļauj izzināt savus ierobežojumus, tā prasa drosmi. Es pārtraucu gleznot 16 gadu vecumā - es sapņoju, ka tajā vecumā man jau bija jābūt Rembrantam. Vai Rembrants bija ģēnijs? Nē, es neticu ģēnijam. Es ticu brīvībai. Jebkurš var gleznot, jebkurš var būt Rembrants. Nepieciešama brīvība un drosme, spēja redzēt un saskatīt. To var iemācīties. Tieši tāpēc māksla ir brīnišķīga - tā ir atvērta visiem, vajag tikai noticēt. Ja jūs praktizējaties, jūs varat radīt izcilas gleznas.»
Demjena Hērsta personībā sadzīvo romantiskums un cinisms: «Joprojām esmu cinisks. Joprojām esmu šaubu pilns. Esmu gleznotājs un tēlnieks. Gleznotājs un komediants.» Mākslinieks pat uzņemas gida lomu un piedāvā savu muzeja The Wallace Collection ceļvedi: Hērsts atlasījis 26 pievilcīgākos darbus un papildinājis tos ar komentāriem - personiskiem, ironiskiem un vienmēr ļoti dzīviem (paņemiet bukletu, lasiet un ķiķiniet!). «Seni stikla izstrādājumi mani tracina kaut vai tāpēc, ka tie vēl nav sasisti gabalos!» - par XVI gs. vidus franču stikla kausu. «Daudzās kultūrās bagātīgs ieroču dekorējums tiek izmantots, lai padarītu nāvi un ar to saistītus objektus mums tuvākus, pieejamākus, - to pašu var teikt par dimantu galvaskausu, ko pats esmu darinājis,» - par XVIII gs. beigu Indijas un Persijas zobenu. «Šī ir jocīgākā ķivere muzeja kolekcijā. Es pieļauju, tai bija jāizskatās kā ērglim, taču tā drīzāk līdzinās skumjam tītaram. Man šī ķivere ļoti patīk, jo tā ir sirreāla, nevis biedējoša - Montija Paitona stilā. Un tā būs pēdējā lieta, ko savā dzīvē redzēsiet, pirms jūsu galva tiks sadauzīta ar bomi. Lai Dievs mūs sargā!» - par XVI gs. vācu ķiveri. «Šis Kupidons ar pirkstiņu pieskaras savām lūpām, savukārt otras rociņas pirksti klusām sagatavo bultu. Kādam tā var trāpīt sirdī - varbūt tieši jums!» - par XVIII gs. Sevras porcelāna Kupidona skulptūru.