Dzīve kā mucā. Uz vietas nekā nav, tikt citur nevar

Labs komentaars; ja patsnezinat kundzes uzvardu precizi, ka varat parmest zurtnalistam?

Vispirms, lūdzu atvainojieties kluba vadītājai Ilzei par burta kļūdu viņas uzvārdā. Viņa ir Jankūna. (Varbūt Jankūnas? - precīzi nezinu). Mani vienmēr šokē korespondentu fragmentāri pragmatiskā pieeja cilvēku un viņu ekonomiski kulturālās dzīves izpratnei un aprakstiem. Paķer vienu vai otru acīs krītošāku detaļu un taisa globālus vispārinājumus. Meņgelē labi attīstīts kolhozs nekad nav bijis. Tad jau arī Latviju var uzskatīt par augstu attīstītu valsti laikā kad tā turējās uz nekustamā īpašuma tirgus burbuļa finansiālajiem rādītājiem. Korķīšus kolhozā ražoja tapēc ka bija pagrimusi lauksaimniecība un ar KAUT KO vajadzēja nodarboties. Pagasta kultūrvēsturiskajā ainā kā rasas lasē Sauli varam ieraudzīt visas Latvijas likteni 100 un vairāk gadu garumā no zemniecības kā nacionālā dzīvesveida (kura nozīmību tagad Alvis Hermanis sāk mums atgādināt) caur padomju kolhozu iekārtu, kas nosūca lauku cilvēku dzīvotspēju pilsētu uzturēšanai, vēlāk cenšoties to atjaunot caur lauku industrializāciju. Bet tas jau bija kā govij sedli. Tiesa, mans dzimtais pagasts ir relatīvi nošķirta vieta Latvijā, bet tieši tapēc viņš ir sava veida VESELUMS, kas attīstās pēc savas iekšējās kārtības. No ārienes neviens viņu citādi "neatdzīvinās" kā vien visa valsts kopējā politika ja tā tiks balstīta uz veseluma, uz ekonomikas un kultūras vienotu izpratni. Bet tieši kultūras saknes un tradīcijas pagastā vēl ir dzīvas un gaida auglīgu pavasara lietu lai atdzimtu reizē ar visu Latviju. Gatis Ozoliņš.