Notikumi Ēģiptē arvien vairāk sāk pieņemt pilsoņu kara apmērus. Izsludinot valstī ārkārtas stāvokli, ģenerāļa el Sisi militārais režīms ir atgriezis pulksteni atpakaļ uz Mubaraka laikiem. Ārkārtas stāvoklis ēģiptiešus iepriekš bija pavadījis trīsdesmit gadu garumā, taču tagad situācija ir daudz ļaunāka.
Kad Mursi kļuva par Ēģiptes pirmo demokrātiski ievēlēto prezidentu valsts vēsturē, viņa vara izrādījās formāla - viņš bija valsts galva, turpretim iepriekšējā režīma militārais aparāts bija tās kakls. Mursi centieni savu varu paplašināt vainagojās ar pārmetumiem par demokrātijas ierobežošanu un veco struktūru neapmierinātību, kas tad arī ir kulminējusies aktuālajos notikumos.
Tas, ko mēs pašlaik varam novērot, ir vistīrākais pučs. Aizbildinoties ar rūpēm par mieru valstī, tika gāzts iepriekšējais prezidents, un tagad notiek izrēķināšanās ar viņa sekotājiem. Neraugoties uz to, Rietumu reakcija līdz šim ir bijusi ļoti atturīga. Izvēlētais ceļš ir nosodīt asiņainos notikumus, bet tajā pašā laikā secināt, ka mēs tur neko daudz nevaram darīt. Ja mani atmiņa neviļ, Rietumiem gan ir pietiekami plašs instrumentu arsenāls, kā nospiest sev nevēlamus režīmus uz ceļiem vai vismaz ļaut tiem pamocīties. ASV ir pat atteikušās šo varas maiņu dēvēt par apvērsumu, lai tik nebūtu jāpārtrauc ikgadējie maksājumi Ēģiptei.
Būsim godīgi, tas izskatās dīvaini. Bijušais CIP darbinieks un tagadējais Obamas padomnieks Brūss Rīdels žurnālam The New York Times pat paudis bažas: «Ja radīsies tāds iespaids, ka ASV paslepus ir atbalstījušas kontrarevolucionārus, visas diskusijas par islāmu un demokrātiju, un Amerikas jaunajām attiecībām ar islāma pasauli izklausīsies pēc pilnīgākās liekulības.» Tātad jāsecina, ka atturīgā Rietumu attieksme noteikti var izskatīties aizdomīgi.
Taču, ja atmet visu formālo «demokrātija pāri visam» ideoloģiju un palūkojas uz šiem notikumiem caur mazliet pragmatiskāku prizmu, Rietumu pēkšņo bezspēku var labi saprast. Mubaraka trīsdesmit gadu valdīšanas laikā ir izveidojusies izteikta ekonomiskā šķira, kas ir cieši saistīta arī ar militārajām struktūrām, kas kopā ar valsts aparātu būtībā veido visu valsts inteliģenci. Pat Ēģiptes liberālā cerība el Baradejs tiek pieskaitīts pie militāristiem pietuvinātām personām. Ēģiptē tātad nemaz nav cilvēkresursu, kuri varētu vai gribētu veidot alternatīvu valsts modeli.
No varas atstumto ēģiptiešu dusmas pietika tikai tam, lai gāztu nemīlēto diktatoru, bet ar to ne tuvu nepietika, lai mainītu vecās valsts struktūras. Arī Musulmaņu brālība izrādījās pārāk vāja, lai cīnītos ar iepriekšējā režīma struktūrām, un šāda faktiska opozīcijas atbalstīšana patiesībā varētu beigties līdzīgi traģiski kā eksperiments Sīrijā. Atšķirībā no Sīrijas Ēģipte un tās elite Rietumiem ir bijis arī uzticams partneris, un kāpēc gan tur kaut ko mainīt?
Rietumi Ēģiptes gadījumā nolēmuši rīkoties ļoti pragmatiski - ko nevarēja panākt revolūcija, gan jau kaut kad paveiks evolūcija. Tas izskatās mazliet pretrunīgi, tomēr, paturot prātā Sīriju, varbūt tas šoreiz ir labākais variants.