Pasaule ieinteresēti seko Latvijas un Baltijas aktualitātēm un apraksta tās ar vērā ņemamu kaislību. Piemēram, The Wall Street Journal (WSJ) Eiropas izdevums, runājot par eiro ieviešanu, konkrēti Latvijas kontekstā mēģinājis skatīt Hamleta dramatisko būt vai nebūt jautājumu. Proti, vai, ņemot vērā Grieķijas nedienas un visu citu, Latvijai tādu eiro vispār vajag? Jautājums pats par sevi leģitīms, taču Latvija ar lata piesaisti eiro uz to atbildējusi jau pirms pieciem gadiem, un nekas neliecina, ka mūsu attieksmei šai laikā būtu bijis iemesls jebkā mainīties.
Tāpēc ir labi atbildīgām Baltijas valstu amatpersonām, kā tikko to darījusi Lietuvas finanšu ministre Ingrīda Šimonīte, laiku pa laikam apliecināt mūsu uzticību izvēlētajam mērķim - eiro. Kaut sasniegts tas, visticamāk, tiks dažādā laikā, nu jau mitoloģizētajiem pirmrindniekiem igauņiem atkal izvirzoties priekšgalā, eiro mums visiem aizvien ir vienlīdz aktuāls un prioritārs. Un ne jau kā nez kāda ideoloģija vai brīnumlīdzeklis pret visām nedienām, bet pavisam pragmatisku ekonomisku apsvērumu dēļ.
Principi un politika tajā ir tikai tik daudz, ka, saprātīgi izvēršot eirozonu, šīs valūtas un ES nozīmība pasaulē vairosies. Ir saprotams, ka WSJ laiku pa laikam izsaka ko skeptisku, jo tā tomēr ir Volstrīta ar savu neizbēgamo interesi par dolāru, ne eiro un ASV, ne ES. Amerikāņiem gan šaubu retorika būtu jāpiebremzē, aizvien vairāk noskaidrojoties Volstrītas granda Goldman Sachs lomai Grieķijas finanšu ķibeles radīšanā. Šis skandāls un varbūt pat drāma pamazām tikai izvēršas. Bet Latvija un Baltija tai rokās iestutēto hamletisko galvaskausu mierīgi noliek uz WSJ numuru kaudzītes: visu cieņu ievērojamajam laikrakstam un Šekspīram, bet šoreiz tas nav mūsu jautājums.