Mēs nevaram izvedot ļoti tālejošu prognozi, bet varam pateikt, kādas prasmes un profesijas būs vajadzīgas dažos tuvākajos gados. Tādējādi jauniešus var informēt par prasmēm, kuras noderēs nākamajā periodā. Tomēr vienlaikus ir jāstrādā, lai darba tirgum nākotnē vajadzīgās prasmes mēs tiešām jauniešiem iedotu.
Kā jūs ieteiktu to nodrošināt?
Sniedzot jauniešiem izvērstāku informāciju par vajadzīgajām prasmēm, lai viņi var pieņemt lēmumu, kur un ko tieši studēt. Pašreiz absolventu vidū mums ir liels skaits bezdarbnieku, darba tirgus vajadzības un universitātes piedāvājums nesakrīt. Tātad mums ir jāmazina šī robeža starp izglītību un darba tirgu.
Ko jūs ieteiktu jaunietim, kurš vēlas studēt, taču nezina, kuru virzienu izvēlēties? Varbūt viņam nevajadzētu sākt studijas, kamēr nav izdarīta pārdomāta izvēle?
Tas man liek pāriet pie jautājuma par universitāšu reitingiem. Patlaban mums ir divi trīs ievērojamākie reitingi. Bet šie reitingi universitātes novērtē, ņemot vērā viņu sasniegumus pētniecībā - cik daudz zinātnisko rakstu ir iekļauts zinātniskajos izdevumos, cik daudz lekciju ir pasniegts akadēmiskajai auditorijai un tā tālāk, bet tas neietver visu. Ir citi faktori, kas universitātēm garantē panākumus, bet netiek ņemti vērā. Tāpēc mēs esam veikuši pētījumus un testus, kuru rezultāti parāda, ka ir iespējams izveidot jaunu vērtēšanas sistēmu, kas ņemtu vērā arī universitāšu pieejamību un citus faktorus. Piemēram, pasniegšanas metodes, cik daudz universitāte sadarbojas ar kopienām, kā tās spēj internacionalizēties. Tie ir ļoti svarīgi faktori, kas jāņem vērā. Mēs neplānojam katru gadu publicēt kādus grafikus, bet mums ir jāparāda, ko piedāvā katra no universitātēm. Tas jauniem cilvēkiem un viņu vecākiem varēs sniegt plašāku informāciju par studiju iespējām.
Tas vairāk varētu palīdzēt jauniešiem, kuri aptuveni nojauš, kuru studiju virzienu izvēlēties, bet nav izšķīrušies par konkrēto universitāti. Kā rīkoties jaunietim, kuram nav šādas nojausmas?
Ir vajadzīgas kvalitatīvākas vadlīnijas profesijas izvēlē. Šī izvēle būtu jāveic nevis pēc vidusskolas absolvēšanas, bet daudz agrāk, piemēram, 16 vai 17 gadu vecumā. Jauniešiem ir jāsniedz informācija par iespējām un nepieciešamajām profesijām, lai viņiem veidojas izpratne. Ja skolēns brīvdienu laikā ir paspējis iemēģināt roku dažādās profesijās un ieguvis pirmo pieredzi un nojausmu, ko tas nozīmē, tad šī izvēle viņam būs vieglāka. Tas ļaus saprast, vai šī profesija viņam patīk.
Patikšana ir viena lieta, bet jaunietim ir vajadzīga arī pārliecība, ka viņa izvēlētā profesija pēc tam būs pieprasīta.
Blakus tam ir jāņem vērā arī prognozes par nākotnē vajadzīgajām prasmēm un profesijām.
Vai jūs varētu nosaukt profesijas, kas tuvākajos gados Eiropā būs pieprasītas?
Veselības aprūpē pieprasījums tuvākajos gados turpinās augt. Būs vajadzīgi ārsti, māsiņas, tehniskie asistenti, jo pašlaik daudzu terapiju veikšanai ir nepieciešamas plašas zināšanas - tehniskas zināšanas. Piemēram, mums ir vajadzīgi radiologi. Šajā jomā ir milzīgs pieprasījums, ko mēs nevaram apmierināt. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) - pat krīzes laikā mums ir divi miljoni vakanču, kur vajadzīgas IKT iemaņas. Un mums trūkst cilvēku, lai tās aizpildītu. Sociālā aprūpe. Mēs esam novecojoša populācija, cilvēkiem gados būs vajadzīga palīdzība. Zaļā ekonomika un vides jautājumi, arī tur būs vajadzīgi daudz darbinieku. Arī enerģijas jomā.
Cik gadu pieprasījums šajās profesijās saglabāsies?
Prognoze ir aptuveni 3 līdz 5 tuvākajiem gadiem.
Intervijā iepriekš jūs norādījāt, ka nākamajā dekādē 35% no visām profesijām būs vajadzīga augstākā izglītība vismaz bakalaura līmenī. Vai mūs sagaida arī citi līdzīgi izaicinājumi?
Ir gaidāms milzīgs pieprasījums pēc augsta līmeņa iemaņām. Kā esmu apgalvojusi arī iepriekš, šīs prasmes būs vajadzīgas vismaz bakalaura vai maģistra līmenī. Šeit mēs nerunājam par doktora grādu, kas ir vēl augstāks līmenis. 50 procentos profesiju vajadzēs vidēja līmeņa prasmes. Ar vidēju līmeni mēs saprotam arodizglītību. Tikai 15 procentos vajadzēs zemas prasmes. Tātad pieprasījums pēc tām samazinās, un jauniešus ir jāmudina apgūt pēc iespējas vairāk augsta līmeņa prasmes. Patlaban tādas piemīt tikai 26 procentiem no mūsu darbaspēka.
Latvijā aktuāls jautājums pašreiz ir vispārējā izglītība. Mūsu jaunais prezidents un izglītības un zinātnes ministrs uzskata, ka mums ir jāpāriet uz 11 klašu izglītību. Kādas ir jūsu domas par to?
Saīsināt vispārējo izglītību?
Jā, 12 klašu izglītību nomainīt pret 11 klašu.
Neaizmirstiet, ka mēs neesam atbildīgi par dalībvalstu izglītības sistēmām. Tātad šī izvēle paliek katras dalībvalsts rokās. Taču normāli minimums ir 12 klases, kad sešus gadus atvēl pamatizglītībai un sešus - vidējai. Patlaban mēs mudinām dalībvalstis bērnus sākt izglītot ātrāk, tā ir pirmsskolas izglītība. Mēs uzskatām, ka ātrāk sākta izglītošana veicina attīstību. Piemēram, risinājums, lai cīnītos pret zemu lasītprasmi, ir sākt bērnam mācīt lasīt pēc iespējas ātrāk. Bet es, protams, nezinu, kāds ir iemesls, kādēļ jūsu valdība vēlas saīsināt izglītību.
Mūsu prezidents uzskata, ka tādējādi darba tirgū varēs ātrāk ienākt jaunas darbarokas. Vai jaunieši ar vidējo izglītību ir pieskaitāmi pie jūsu minētajiem 50%?
Šeit drīzāk ir jāuzsver terciārā izglītība, ar ko mēs saprotam pēcvidusskolas izglītību universitātē vai augsta līmeņa profesionālo izglītību. Profesionālā izglītība var būt zemāka līmeņa - uzreiz pēc pamatskolas, kad skolēniem ir jāizdara izvēle doties uz vidusskolu vai arodskolu. Šī ir zemākā līmeņa izglītība. Pastāv arī augstāka līmeņa profesionālā izglītība. Tā ir pieprasīta, taču tai ir jābūt augstākā kvalitātē, lai sniegtu vajadzīgās prasmes.
Tāpat aktuāls jautājums Latvijā ir augstākās izglītības finansēšana. Pašlaik pie mums tiek diskutēts par iespējamu pāreju uz tādu finansēšanas modeli, kas darbojas Anglijā, - maksas augstākā izglītība ar iespēju saņemt valsts garantētu kredītu. Kāds ir jūsu viedoklis par to?
Finansēšanas modelis ir katras dalībvalsts izvēle. Katrai valstij ir atšķirīgas finansēšanas metodes, kas, protams, ir atkarīgas no konkrētās situācijas. Tomēr nevar pastāvēt augstas kvalitātes izglītība bez atbilstošām investīcijām. To neapgalvoju tikai es, tas ir fakts. Turklāt investīcijām ir jābūt ne tikai infrastruktūrā, ēkās un laboratorijās, bet arī augstvērtīgos pasniedzējos. Tātad tā ir augstskolas izvēle, kā nodrošināt kvalitāti, kas radītu absolventus ar iespējām darba tirgū.
Komisijas sagatavotajā informācijā par augstākās izglītības modernizēšanu bija teikts, ka pēdējos gados šajā jomā ir palielinājusies konkurence. Tas nozīmē, ka sacensība galvenokārt ir augusi augstskolu cīņā par studentiem, vai arī viņiem ir jāsāk uztraukties, ka iekļūšana universitātēs kļuvusi grūtāka?
Pirmkārt, mēs dzīvojam globalizētā pasaulē, un viss ir sasaistīts. Konkurence pastāv dažādos līmeņos. Protams, pastāv konkurence studentu vidū, lai iestātos labākajās universitātēs vai iekļūtu tajās vispār, jo reizēm iestāšanās jebkādā universitātē var būt grūta. Tāpat pastāv konkurence universitāšu starpā gan [ES] dalībvalstu ietvaros, gan ārpus to robežām. Kā es teicu, mēs dzīvojam globalizētā pasaulē - jaunieši tagad ir mobili un vēlas studēt ārzemēs.
Kurā no līmeņiem ir lielāka konkurence?
Abos tā ir ievērojama.
Kas universitātēm ir jādara, lai nepazustu šajos konkurences apstākļos?
Augstākās izglītības modernizēšanas plānā, ko mums vajadzētu pieņemt septembrī, ir vairāki punkti. Universitātēs mēs vēlētos redzēt piemērotas mācību programmas. Tādas, kas ir saistītas ar vajadzībām darba tirgū. Tām studentiem ir jāsniedz prasmes, lai izdzīvotu konkurences pilnajos apstākļos, kādos mēs šobrīd dzīvojam. Tādēļ arī mēs pievēršam tik lielu uzmanību mobilitātei, jo tādā veidā jaunieši iegūst šīs horizontālās prasmes un kompetences, par kurām mēs runājam. Modernizācijas plāns ietver arī tādus punktus kā absolventu gatavība darba tirgum, universitātes vadība, finansēšana, kas šobrīd ir ļoti būtisks jautājums. Lai mūsu augstskolas būtu kvalitatīvas, ir vajadzīgas lielas investīcijas, bet tām nav jānāk tikai no valsts puses. Universitātēm ir jāspēj arī piesaistīt līdzekļus no privātiem un reģionāliem finanšu avotiem. Taču, lai to iegūtu, tev ir jāpierāda, ka esi kvalitatīvs.
Pirms pieciem gadiem, runājot par augstākās izglītības modernizēšanu, komisija norādīja, ka universitātēm piemīt liels potenciāls, bet pilnībā to neizmanto. Vai tagad situācija ir uzlabojusies?
Līdz šim brīdim visas universitātes nav spējušas uzņemties atbildību par saviem studentiem. Tas ir iemesls, kādēļ es pievērsu uzmanību faktam, ka universitātēm, pirmkārt, ir jākoncentrējas uz kvalitatīvu izglītības piedāvājumu. Tām ir jāspēj sniegt šīs papildu kompetences, kas vajadzīgas studentiem. Es vēlreiz uzsveru, ka universitātēs ir vairāk jāiegulda, lai mēs būtu mobili. Mums ir jāspēj pamanīt un atzīt trūkumus, kas pastāv piedāvājumā. Tas ir ļoti svarīgi. Tāpat vajag paplašināt piesaistīto studentu loku. Līdz pat šim brīdim jauniem cilvēkiem no mazāk nodrošinātām sociāli ekonomiskajiem grupām mēs neesam spējuši piedāvāt vienlīdzīgas iespēja, lai studētu. Mēs runājam par vienlīdzību. Universitātēm ir jāpiesaista arī strādājoši cilvēki. Ja viņi vēlas iegūt augstāko izglītību, tad šāda iespēja ir jānodrošina. Sākot ar nepilna laika studijām vai lekcijām vakaros līdz pat e-studijām. Tātad pastāv vairākas iespējas studentu loka paplašināšanai.
Viens no stratēģijas Eiropa 2020 mērķiem ir nākamajā dekādē panākt, ka 40% iedzīvotāju vecumā no 30-34 gadiem būtu ar augstāko izglītību. Vai virzība uz šo mērķi nevarētu būt risks demogrāfiskajai situācijai - ja cilvēki koncentrēsies uz studijām un karjeru, viņiem neatliks laika ģimenei un bērniem?
Pašlaik ģimenes sāk veidot daudz vēlāk, tas ir fakts. Sievietes mūsdienās vēlas veidot karjeru. Sievietes ir kļuvušas daudz atbildīgākas, jo atbildība, kas jāuzņemas par bērniem, šobrīd ir augstāka. Tātad ģimenes veidošana tiek atlikta. Bet studijas un karjera nav vienīgais iemesls ģimenes atlikšanai. Pastāv vēl daudzi citi faktori, kas rada demogrāfiskas problēmas. Cilvēki pašreiz dzīvo ilgāk, jo veselības aprūpē ir zināms progress. Vienlaikus garāks mūžs rada jaunus izaicinājumus, jo tas ir jānodzīvo, esot pie labas veselības.