Andra gan nav pirmā Seces ekociemata iedzīvotāja, pirmā celtne te bijusi velēnu būda, kurā apmēram gadu dzīvojis kāds vīrs, taču laikazobs būvi pieveicis, un tagad Sergejs te ierodas brīvajā laikā, lai liktu lietā savas amatnieka dotības, veidojot ciemata iekārtojumu.
Nav sektanti
Biedrības Zaķis un citi zvēri veidotājs Ingus Zālītis, kuru patālu no lielajiem ceļiem meža ielokā izveidotajā apmetnē satiekam brīdī, kad viņš no sētas mietiem būvē kādu dīvainu kupolu, stāsta, ka ekociemata idejas pamatā ir virziens - lauki, taču tālāk jau katrā ciematā šis lauku virziens var tikt attīstīts citādi. «Vienam pamatā ir vērtību maiņa no pilsētas kapitālisma, kur valda uzstādījums - pārdod vai mirsti, uz laukiem, kur veidot dzīvi kopienā ar domu - sadarbojies un draudzējies. Citam galvenā doma ir attīstīt laukus, lai tie neizmirtu vai netiktu pārvērsti par pasaules atkritumu izgāztuvēm, vēl citiem tā ir iespēja augt savā radošajā attīstībā, dzīvot brīvāku, garīgi pilnvērtīgāku dzīvi tuvāk dabai un Dievam,» saka Ingus, kas pats tikai ar vienu kāju ir laukos, ar otru pilsētā - Jūrmalā, kur viņš ir pasaku mājas Undīne vadītājs. Ingus gan piebilst, ka ar reliģiju Zaķim un citiem zvēriem nav nekāda sakara, lai gan daudzi uz viņiem raugās ja ne gluži kā uz sektantiem, tad mazajiem meža dīvainīšiem gan, un reliģiju pētnieki pasaulē ekociematu ideju pat klasificē kā jaunā laikmeta reliģisko kustību.
Pagaidām to, kas Latvijā vēl attīstības stadijā esošos ekociematus izvēlas tikai brīvdienās, ir vairāk nekā pastāvīgo iedzīvotāju, kas, pēc ekociematu pētnieka Artūra Poļa domām, tomēr esot labs sākums. «Nav jau viegli tā uzreiz mainīt dzīvesvietu, vidi un dzīvesveidu. Vispirms cilvēkam jāiepazīst un jāpieņem ekociemata ideja, jāiepazīst vide un jāsaprot, vai viņš tiešām vēlas dzīvot pēc tur valdošajiem principiem, jāiegūst zeme, jāiekārto mājvieta. Ārzemēs ekociematos arī ir virkne vagoniņu, tā saucamās karavānas, kas daudziem ir pirmais solis uz to,» stāsta Artūrs.
Radošās izpausmes
Tie, kas ierodas Seces ekociematā, lielākoties ir cilvēki ar māksliniecisku dvēseli, jo Zaķa un citu zvēru idejas pamatā ir tieši radošās pašizpausmes virziens, kas te jau ilgāku laiku tiek veiksmīgi īstenots. Izveidota keramikas darbnīca, notikuši radošie semināri, nodarbības, uzbūvēta maizes krāsns vardes formā, kur jau drīzumā varētu izmēģināt pirmo cepienu, veidoti dažādi vides objekti, skulptūras. «Mēs piedāvājam cilvēkiem šeit izjust un paveikt to, ko viņi nevar pilsētā, - spēlēties ar akmeņiem, mīcīt mālus, izzināt dabu, ko tā dod un ko ar to var paveikt. Pie mums nāk arī vietējie iedzīvotāji - cilvēki, kas dzīvo laukos, bet viņiem interesē tas, ko darām,» stāsta Andra, rādot pēdējās nodarbībās apgleznotos akmeņus un beidzot atklājot, kas tas par kupolu, ko vīri nupat uzslējuši. Tā esot maizes māja - jumts maizes krāsnij un cepējiem.
Nesen saņemts apstiprinājums par piešķirto finansējumu Amatu mājas ar dažādām radošajām darbnīcām celtniecībai, kuru iespējams varētu sākt būvēt jau šogad. Andra piebilst, ka būtisks ekociematu, konkrēti seciešu, pienesums ir arī degradēto teritoriju sakopšana.
Plašu kopienu neveidos
Taču atšķirībā no Sidrabes Jelgavas pusē, kur plānots būvēt rindu mājas un atjaunot pamesto Sidrabes muižu, veidojot ciematu vismaz 50 cilvēkiem ar savu veikalu, viesu namu, kafejnīcu un amatnieku darbnīcām, atšķirībā no ekomājas Rožkalni Valmieras pusē, kuras galvenā ideja ir, kopīgi strādājot un dzīvojot, integrēt sabiedrībā cilvēkus ar attīstības traucējumiem, vai atšķirībā no Dziesmām Krāslavas pusē, kur ekociematā tiek īstenota dzimtas māju veidošanas koncepcija ar mājvietu vismaz 80 ģimenēm, Seces ekociematā nav plānotas ne rindu mājas, ne dzimtas īpašumu attīstība. Te nav plānots pulcināt arī plašu kopienu, ko, piemēram, Polis uzskata par ekociemata pamatu. «Var jau vienā noteiktā teritorijā dzīvot vairākas ģimenes, attīstīt ekotehnoloģijas, saimniekot ar videi draudzīgām metodēm un dzīvot saskaņā ar dabu, taču, ja nav šīs savstarpējās sadarbības, saiknes starp cilvēkiem, to nevar uzskatīt par vietu, ko varētu saukt par ekociematu,» klāsta diplomētais būvinženieris, kurš gan atzīst, ka tieši Zaķis un citi zvēri ir veiksmīgākais piemērs atvērtam un demokrātiskam šāda veida objektam, kā arī sekmīgas sadarbības piemērs ar vietējo pašvaldību un sabiedrību ekociemata un tā idejas iepazīstināšanā un popularizēšanā, pašas idejas īstenošanā.
Pasaulē ekociematu ideja nav nekas jauns, plaši izplatīta tā ir Krievijā, daudzās Eiropas valstīs tie pastāv jau gadu desmitiem. Tajos dzīvo desmitiem un simtiem cilvēku, veidojot samērā noslēgtu, pēc īpašiem noteikumiem dzīvojošu kopienu. Latvijā no pieciem vairāk zināmajiem reāla darbība notiek trijos un iesaistīto cilvēku ir samērā maz. Divu ciematu plāni vēl tikai uz papīra. Nesen Liezēres pagastā Madonas pusē pieteikts arī vērienīgs ekopilsētas Hercogiste būvniecības projekts.
Šī ekociemata kopējā platība ir 65 hektāri, no kuriem 40 hektāru ir mežs un 20 hektāru apsaimniekojama un apdzīvojama platība, taču biedrības vīzija paredz, ka te varētu būt ne vairāk kā deviņas ģimenes mājas. Šobrīd ir divas, kurās pastāvīgi mitinās divas ģimenes. Taču Andra stāsta, ka ir vēl cilvēki, kas interesējušies par iespēju dzīvot šeit.
Nebēg no civilizācijas
Andra pati atklāj, ka, ilgus gadus dzīvojot lielpilsētā, stresa pilnais darbs žurnālistikā izsmēlis jaunās sievietes spēkus un enerģiju, tāpēc viņa sākusi meklēt mieru un piepildījumu dvēselei. Sākumā atradusi to pasaku mājā Undīne, tagad Secē, vietā, kas piecu gadu laikā atkarota mežam un padarīta kaut cik acij tīkama un apdzīvojama. Andra noraida apgalvojumu, ka šāda dzīvesveida izvēle būtu bēgšana no civilizācijas. «Netaisos dzīvot alā. Mums ir internets, satelīttelevīzija, mobilais tālrunis, duša, siltais ūdens un veļas automāts,» stāsta Andra un uzsver, ka visas šīs sadzīviskās lietas netraucē dzīvot saskaņā ar dabu, baudīt tās mieru un īstenot radošās ieceres. Artūrs Polis, pētot ekociematu kustību pasaulē, ir pārliecināts, ka šāda dzīvesveida izvēli drīzāk varētu skaidrot ar pretreakciju daudzajiem negatīvajiem globālajiem procesiem pasaulē. Īpaši tas vērojams Rietumeiropā, kur tas izpaužas protestā pret tradicionālo izglītības sistēmu, veidojot savas ciematu skolas vai izvēloties mājmācību, vides piesārņojumu, izvēloties sargāt vidi, politisko netaisnību vai sociālo nevienlīdzību, mācoties dalīties.