Skaidrs, ka šā konkursa dalībnieki neveido reprezentatīvu visas Latvijas ekonomikas izlasi, tie ir veiksminieki. Taču šie uzņēmumi arī neeksistē kādā paralēlā universā, tie ir reālas parādības, kas ir ļoti nozīmīgas savām apkaimēm, pilsētām vai pat visai tautsaimniecībai. Nav tā, ka veiksminieki nesaskaras ar grūtībām, ka viņiem nekādus sarežģījumus nerada nodokļu izmaiņas vai joprojām drebelīgie pasaules tirgi. Taču daudzo veiksmes stāstu uzklausīšana vēl vairāk nostiprināja manu pārliecību, ka sabiedrība ir ieslīgusi pārmērīgā pesimismā un šis subjektīvais pesimisms kļūst par galveno objektīvo pesimisma iemeslu. Citiem vārdiem, negatīvais nākotnes vērtējums var kļūt par prognozi, kas izraisa pašas prognozes daļēju piepildīšanos. Pārmērīgs pesimisms nodara lielu kaitējumu, tāpat kā to 2005.-2007.gadā nodarīja pārmērīgs optimisms. Sava atbildība ir jāapzinās žurnālistiem, kuri kārtīgi nedara savu darbu, aiz populārām klišejām necenšoties saskatīt realitātes daudzšķautņainību, un kusli peld līdzi dižajai vaimanoloģijas straumei. Sava atbildība ir jāapzinās politiķiem un nevalstiskā sektora līderiem, kuri konstruktīvu risinājumu radīšanas vietā cenšas uzvarēt bļaušanas sacensībās.
Kāpēc sabiedrības uzmanība tik daudz fokusējas uz problēmām, ignorējot risinājumus vai vismaz tos reducējot līdz «birokrātijas apkarošanai»?
Vienkāršākais izskaidrojums ir cilvēku dabai raksturīgās svārstības starp optimisma un pesimisma galējībām, tāpat arī tendence nākotnē saskatīt nesenas pagātnes tendenču turpināšanos. Tie ir vispārzināmi ekonomikas ciklisko svārstību un aktīvu cenu burbuļu iemesli, kuru apspriešana nav šā raksta mērķis.
Arvien biežāk dzirdu argumentāciju par ekonomikas nākotni no nezināšanas pozīcijas: «Es neredzu un nezinu, kā ekonomika varētu atkopties, tāpēc nekāda izaugsme tuvākajos piecos vai desmit gados nav iespējama.» Domu var formulēt arī šādi: «Ekonomika ir tikpat stulba un slinka kā es, tāpēc izaugsme nav iespējama.» Cilvēku slinkums un stulbums ir relatīvi parametri, taču nav šaubu - ja ekonomikas attīstība būtu atkarīga no tā, cik labi vienā punktā var sakoncentrēt visas zināšanas par pastāvošajām iespējām, centralizētā plānošana būtu izrādījusies pati veiksmīgākā sistēma. Lai cik gudrs un čakls būtu indivīds, viss ekonomiski aktīvo cilvēku kopums vienmēr zinās un spēs izmantot daudz plašāku iespēju klāstu. Septiņos Latvijas ekonomikas aprakstīšanai un pētīšanai veltītos dzīves gados uzzinātais nepasargāja no pārsteigumiem vadošajos eksporta un inovācijas uzņēmumos. Piemēram, uzņēmumā Bruker Baltic, kas gatavo zinātniskus instrumentus pētniecības zondei, kuru Eiropas Kosmosa aģentūra plāno sūtīt uz Merkuru. Ja tas būtu Igaunijas uzņēmums, par to būtu izkladzināts visai pasaulei, taču uzņēmums strādā Latvijā, tāpēc par to zina tikai nedaudzi. It kā nav nekā sensacionāla, ka inovācijas procesā ne vienmēr nepieciešamas mēģenes vai mikročipi, Primekss to dara arī ar tādu gluži vienkāršu materiālu kā betons. Taču, redzot to dabā, tomēr pasprūk ļoti autentisks pārsteiguma sauciens - kāpēc neviens cits kaut ko tādu nav iedomājies izdarīt pirms tam!
Šeit aprakstītais un kritizētais domāšanas veids aplūko ekonomiku kā datoru, kaut gan tā drīzāk būtu salīdzināma ar smadzenēm. Smadzenēs ir masīvi paralēla sistēma, kurā katrs atsevišķs neirons ir ļoti lēns, salīdzinot ar silīciju. Taču tie kopā veido daudz komplicētāku un daudzējādā ziņā gudrāku sistēmu nekā visjaudīgākie superdatori, kuru «gudrība» ir koncentrēta vienā punktā, vienā milzu ātrumā veiktu aprēķinu ķēdē. Veiksmīga, tātad uz tirgus principiem balstīta ekonomika ir kā smadzenes, kamēr centralizēta ekonomika darbojas (ja vispār darbojas) kā dators. Viena cilvēka skats uz ekonomiku vairāk līdzinās Valsts plāna komitejas, nevis sabiedrības kolektīvās gudrības skatam, tāpēc tas būs neizbēgami «datorisks». Rezultāts ir loģikas un sistēmas saskatīšana tur, kur valda pašorganizējošs haoss. Atceros, kā deviņdesmitajos gados titulēti padomju laika profesori publicēja avīzēs lielus «palagus», kuros vismaz sev pārliecinoši pierādīja - kamēr valsts nepateiks, kas ekonomikai ir jādara, ekonomika neko nedarīs un attīstības nebūs. Pat par spīti iepriekšējo pāris gadu lejupslīdei, šajā desmitgadē reālais IK ir pieaudzis par vairāk nekā 50%.
Ekonomiskās problēmas labāk redz makroekonomiskajā līmenī, bet risinājumus - mikroekonomiskajā jeb uzņēmumu līmenī. Makroekonomiķis vienmēr atradīs, par ko raizēties, ekonomika vienmēr ir vai nu par aukstu, vai par karstu, vai vismaz grīļojas uz pārkaršanas vai recesijas šaurās un trauslās robežšķirtnes. Turpretim iespējas ir saskatāmas uzņēmumos, izgudrojumos, talantīgos cilvēkos, augošā mežā vai uzartā laukā. Ekonomika ir indivīdu ģenialitātes summa, taču tajā arī summējas un savstarpēji pastiprinās viņu cilvēciskās vājības un emocionālās galējības.
Pateicoties ekonomikas «masīvi paralēlajai» struktūrai, tās attīstības ātrumu nenosaka lēnāk domājošo sabiedrības locekļu apgriezieni. Ekonomika kopumā arī nav tik dinamiska kā tās ātrāk domājošie dalībnieki. Taču ilgākā laika posmā Latvijas tautsaimniecības attīstības temps tālu pārsniegs vidējā aritmētiskā latvieša domāšanas ātrumu, jo uzņēmēji, kas redz tālāk par citiem, palielinās lomu ekonomikā uz citu rēķina. Tie, kuri var, pārņems aktīvus un darbiniekus no tiem, kuri nevar. Veiksmīgākie biznesa modeļi ir kā gēni, kas izplatās uz konkurentu rēķina. Pat ja sabiedrības lielākā daļa sevi kolektīvi iezombē grūtsirdībā, vismaz daļa pastāvošo iespēju tiks izmantota. Dārgie iespēju nezinīši un neredzīši, dzīve jūs negaidīs, līdz jums apniks gremdēties savā melanholijā.
Evolūcijai dabā nav mērķa, taču tā ir radījusi apbrīnojamas struktūras, tiesa gan, par augstu cenu. Darvina teorijas simtpiecdesmitgadē dabiskās izlases asiņainie nagi Latvijas ekonomikā cērt dziļi. Vai tomēr visa nācija nekļūs par evolūcijas upuri, iedzīvotājiem pakāpeniski pārceļojot uz citām valstīm? Bēdīga pašreizējās krīzes atrisinājuma varbūtība nav nulle, ir ļoti grūti vai pat neiespējami pierādīt, ka kaut kas nevar notikt. Taču nācijai ir liela inerce, jo cilvēki neizvēlas savu dzīvesvietu, balstoties tikai uz ekonomiskiem apsvērumiem. Tāpēc viens kļūdu un maldu periods, kā īsumā būtu raksturojami iepriekšējie pieci gadi, vēl nav nolēmis nāciju zudībai. Āfrikā ir valstis, kas izšķiedušas visus pēdējos 50 gadus, tomēr vēl pastāv. 2004.gada 1.maijā vienā naktī Latvija kļuva par zemi, kas tai pieejamo iespēju izmantošanas kvalitātē ir pēdējā vietā pasaulē, taču iepriekšējos piecos mēs šajā ziņā bijām drīzāk pirmajā vietā. Dalība Eiropas Savienībā ir sniegusi milzīgas iespējas, kas ir izšķiestas absolūti šokējošā veidā. Šādi turpināt mēs atļauties vairs nevaram.