Referenduma ierosinātājus gan gaidīja vilšanās, jo par iniciatīvu nobalsoja tikai 22% šveiciešu, kamēr pret bija 78%. Būtiska loma bija valsts valdības un NB, kā arī virknes Šveices lielāko banku viedoklim, ka ieceres apstiprināšana nevis palīdzēs valsts ekonomikai, bet gan gluži pretēji - mazinās NB iespējas stimulēt ekonomikas izaugsmi un manevru iespējas krīzes situācijas. (Zelta krājumi, kurus nav iespējams pārdot, būtībā kļūtu nevērtīgi.) Vēlētājiem arī tika atgādināts, ka Šveices zelta rezerves jau tāpat ir lielākās pasaulē, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, tāpat iniciatīvas atbalstīšana tika saistīta ar daļēju atgriešanos pie zelta standarta, no kura Šveice kā pēdējā pasaulē atteicās tikai 1999. gadā. Pateicoties šādam fonam, ierosmes aizstāvju argumenti palika nesadzirdēti.
Gadījumā, ja vēlētāji būtu atbalstījuši tā dēvēto zelta likumu, Šveices NB nāktos iegādāties vairāk par 1500 tonnām zelta, kas, vadoties pēc zelta cenām referenduma priekšvakarā, izmaksātu 66 miljardus franku (aptuveni 55 miljardi eiro). 1500 tonnu zelta arī līdzinās vairāk nekā pusei visas pasaules zelta ieguves gadā (2500-2700 tonnu), tomēr, tā kā zelta iepirkšanai būtu atvēlēti pieci gadi, tā būtiski neietekmētu cenu tirgū. Jāpiebilst, ka laika posmā kopš 2010. gada augusta, kad Šveices NB faktiski piesaistīja franka kursu eiro, apņemoties noturēt to līmenī - ne zemākā kā 1,2 franki par eiro, valsts valūtas rezerves pieaugušas no 204 līdz 470 miljardiem franku, bet kopējā Šveices NB aktīvu vērtība tiek lēsta 522 miljardu franku apmērā. Saglabājoties šādiem valūtas rezervju pieauguma tempiem, attiecīgi palielinātos arī izdevumi par zelta iegādi.
Ne tikai Šveice
Vienlaikus ideja par nepieciešamību atgūt ārzemēs izvietoto zeltu nav unikāla un raksturīga tikai Šveicei. Šoruden par aptuveni piektās daļas savu zelta rezervju jeb 122 tonnu cēlmetāla pārvešanu no Ņujorkas uz Amsterdamu paziņoja Nīderlandes Centrālā banka. Atbilstoši oficiālajam paziņojumam šāds solis sperts, lai vienmērīgāk sadalītu valsts zelta krājumus, kā arī lai palielinātu iedzīvotāju uzticību valsts varas iestādēm. Pēc šīs operācijas veikšanas pa 31% no Nīderlandes aptuveni 600 tonnām zelta glabājas Amsterdamā un Ņujorkā, 20% - Otavā, bet 18% - Londonā.
Ir vērts atcerēties, ka 2013. gada janvārī par plāniem nogādāt atpakaļ Frankfurtē kopumā 674 tonnas zelta no Ņujorkas un Parīzes paziņoja Vācija, kurai ar nodomu īstenošanu gan veicās ne tuvu tik labi, kā cerēts. Vācijas zelta rezerves ir otras lielākās pasaulē - ap 3,4 tūkstošiem tonnu, un šajā ziņā Berlīne atpaliek tikai no Vašingtonas. Naudas izteiksmē Vācijas zelta rezerves līdzinās aptuveni 150 miljardiem dolāru (nepilniem 125 miljardiem eiro), kamēr viss valsts iekšzemes kopprodukts ir gandrīz 2,9 miljardi eiro. Pašā Vācijā glabājas tikai trešdaļa tās zelta krājumu, un mērķis bija līdz 2020. gadam palielināt šo rādītāju līdz 50%. Ar zelta pārvešanu no Parīzes Berlīnei nav nekādu problēmu, bet no ASV uz Vāciju gada laikā tika pārvestas tikai 37 tonnas cēlmetāla, to skaidrojot ar tehniskām problēmām, un pašlaik Vācija ir faktiski atteikusies no saviem plāniem, paziņojot, ka ASV esošais zelts atrodas pilnīgā drošībā.
Politiskās priekšrocības
Minētā tehniskā problēma it kā ir ASV glabāto zelta stieņu formas neatbilstība standartam London Good Delivery - stieņi esot pārāk veci, tomēr tā kā arguments neizklausās īpaši pārliecinoši, sazēlušas dažādas sazvērestību teorijas, populārākā no tām apgalvo - ASV glabātavās jau sen nav nekāda zelta - nedz sava, nedz sveša, bet pagrabos atrodas volframa stieņi. Neviens gan neuzņemas pateikt, kur tieši varētu būt palicis it kā pazudušais zelts, taču arī pārbaudīt šādus apgalvojumus nav iespējams, jo, piemēram, Ņujorkas Federālo rezervju banka neļauj veikt auditu savā zelta glabātavā, atsaucoties uz drošības apsvērumiem.
Oficiāli tieši drošība parasti tiek minēta kā galvenais iemesls par labu zelta glabāšanai ārvalstīs, galvenokārt ASV, kuras uzglabā 74% visas pasaules oficiālā zelta, un Lielbritānijā, vēl arī Kanādā. Tiek uzskatīts, ka tajās zelts atrodas gandrīz absolūtā drošībā, jo amerikāņi un briti ir gatavi uzņemties ievērojamus izdevumus par apsardzi, bet uzglabāšanas maksa faktiski ir simboliska. Tāpat zelta krājumu atrašanās tikai dažās vietās atvieglo darījumu veikšanu, jo nav nepieciešama dārgmetāla pārvadāšana, pietiek ar īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu parakstīšanu.
Trešais iemesls zelta rezervju glabāšanai ārzemēs, tās sadalot pa vairākām vietām, ir neparedzēti gadījumi, ar tiem gan saprotot ne tik daudz dabas katastrofas, kā karus vai pēkšņas varas maiņas, kuru rezultātā zelta krājumi var tikt vienkārši izlaupīti. Protams, ir arī ceturtais un, iespējams, pats galvenais iemesls - daudzu valstu zelta rezervju atrašanās ASV un Lielbritānijā ir sava veida garantija - gan šo valstu lojalitātei, gan tam, ka netiks veikti pastāvošo, uz ASV dolāru balstīto starptautisko finanšu sistēmu apdraudoši vai spēku samēru tajā mainoši pēkšņi manevri.
Jāpiebilst, ka vairāku valstu radikālās - kā labējās, tā kreisās - partijas tieši politisku iemeslu dēļ vēlas panākt zelta izvešanu no ASV un Lielbritānijas. Par nepieciešamību repatriēt ārvalstīs esošos Francijas zelta krājumus paziņojusi Nacionālās frontes līdere Marina Lepena, kura vienlaikus aicināja veikt arī Francijas zelta rezervju auditu. Analogi aicinājumi izskan arī citās valstīs, rodot gana lielu atsaucību vēlētāju vidū, kas zelta rezervju atrašanos nacionālajās bankās tieši saista ar nacionālo neatkarību.