Itālijas futbola cienītājiem Jānis tika stādīts priekšā kā pārliecinoši labākais virslīgas futbolists un pat tika salīdzināts ar bijušo Brazīlijas zvaigzni Kakā. Kā lai virslīgas labākajam vārtu guvējam, kurš vēl pagājušajā sezonā bijis Liepājas metalurga rezervists, no straujās notikumu attīstības nesagriežas galva? Tāpēc var jau arī saprast Latvijas izlases galveno treneri Marianu Paharu, kurš treniņnometnē sargāja pussargu no žurnālistu uzmanības, un arī Liepājas prezidentu Māri Verpakovski, kurš pirms svarīgajām virslīgas finiša spēlēm palūdza spēlētāju netraucēt. Diena sazinājās ar Latvijas jaunā futbola talanta pirmo treneri Kuldīgā Gvido Treimani.
Bez konkurences
Futbolu Jānis ar savu vecāko brāli Dāvi sāka spēlēt jau septiņu gadu vecumā. Abi dzīvojuši pie stadiona un bija ļoti bieži viesi tajā. Kuldīgas komanda divreiz uzvarēja jauniešu čempionātā savā vecuma grupā, vienā no reizēm nepiedzīvojot pat nevienu neizšķirtu, par zaudējumiem nemaz nerunājot. Kuldīga nekad īsti nav bijusi futbola lielpilsēta Latvijas mērogā, tāpēc šāds panākums ir ļoti augstu vērtējams, un tas lielā mērā bija iespējams, pateicoties abiem brāļiem Ikauniekiem. Dāvis bija vārtu gūšanas mašīna, savukārt gadu jaunākais Jānis, kā saka Treimanis, - komandas smadzenes. «Viņš labi redzēja laukumu un varēja gūt vārtus arī pats. Dāvis bija tāds tarāntipa uzbrucējs, bet arī varēja apvest trīs četrus un gūt vārtus. Tai laikā Jānis bija Latvijas labākais pussargs savā vecumā, Dāvis - labākais uzbrucējs, un bija mums vēl arī viens aizsargs, kurš, manā skatījumā, bija labākais, bet viņš, teiksim tā, aizgāja ne futbola ceļu...»
Treimanis atcerējās kādu interesantu atgadījumu no tā laika spēlēm. Mačā ar Skonto jauniešiem otrā puslaika sākumā kuldīdznieki palika mazākumā muļķīgi nopelnītas sarkanās kartītes dēļ - futbolists skrējis pakaļ ārpus laukuma izripojušai bumbai, kāds to viņam pametis, un viņš to aizsitis ar celi - tiesnesis to traktēja kā laika vilcināšanu. Bet arī mazākumā un pret gadu vecākiem puišiem ar tobrīd vēl pavisam cita prestiža Skonto emblēmu uz krekliem Jānis izvilcis spēli, un komanda pat uzvarējusi. «Talants, protams, bet arī smags darbs. Es tajā laikā strādāju ne tikai par treneri, bet arī par Kuldīgas stadiona pārzini. Es tur biju cauru dienu. Viņi dzīvoja pie stadiona, un var teikt, ka visu laiku ņēmās pa stadionu vien. Nāca un prasīja papildu vingrinājumus, padomus, kā uzlabot tehniku, jo pie tās papildus ļoti daudz strādāju. Viens otrs puika nevarēja sagaidīt treniņa beigas, bet viņi abi sāka jau pirms treniņa un palika arī pēc,» Treimanis norāda, ka nevar ne iedomāties, par ko runājis bijušais Latvijas izlases aizsargs Artūrs Zakreševskis, kad pirms Euro 2016 cikla apgalvoja, ka pussargam esot īpatnējs raksturs un savdabīga attieksme pret darbu.
Jānis tajā laikā paticis trenerim ar pareizu lēmumu pieņemšanu, nekad neskopojies un atdevis piespēli partnerim labākā pozīcijā. Pēc tam Kuldīgas fenomenālās jauniešu komandas līderus uzaicināja uz Liepājas metalurga internātu. Jānim tobrīd bija 13 gadu. «Starp citu, man pēc tam zvanīja viņu pirmais turienes treneris Rolands Bulders. Prasīja: Gvido, kā tā - pie tevis Dāvis sita pa pieciem sešiem goliem spēlē, bet pie manis sit pa vieniem diviem?! Bet viņiem tajā laikā jauniešu attīstību vadīja tāds [Aleksandrs - I. P.] Rogoza. Mēs ar viņu runājām, šis man stāsta, ka viņi liek visiem jauniešiem spēlēt pēc vienas shēmas... Es biju šokā - kādas vēl shēmas tik maziem?!»
Progresa apstāšanās
Gvido Treimanis pieskaitāms tai pēdējos gados jau itin kuplajai Latvijas treneru saimei, kas par vienu no galvenajām problēmām pašmāju talantu audzināšanā uzskata pārāk lielo vēlmi uzvarēt jau jauniešu vecumā. Kā ne reizi vien jau izteicies Latvijas Futbola federācijas sporta direktors Dainis Kazakevičs, futbola treneri ir bērnu vecāku, visbiežāk tēvu, pavadā, tāpēc spiesti plānot treniņprocesu un izvēlēties spēles plānu, kas dod labākas iespējas uzvarēt, nevis progresēt futbolistiem. Kad Diena sazinājās ar treneri, viņš nupat bija ieradies no turnīra Ventspilī un atkal redzējis to pašu - nostiprinātas komandas darbības, kas dod rezultātu, bet individuālā meistarība ir tālu no vēlamās. «Tehnikas pamati futbolistam tiek likti līdz 12 gadu vecumam, tad viņi to vislabāk uztver, bet, sākot viņiem jau agrā vecumā stāstīt par komandas kopējo spēli, tiek nokavēts laiks. Es savulaik prasīju vienam Liepājas metalurga jauniešu trenerim - kurš tev izceļas kā spēlētājs? Nebija neviena! Guva rezultātus tikai tāpēc, ka ir izveidota komandas spēle.»
Treimanis arī teicis Bulderam - shēmas lai pagaida! Ja futbolists apgūst tehniku, pēc tam viņš varēs iederēties visās shēmās. Bet, ja futbolistam tehnika ir vājā līmenī, tad viņš visās shēmās neiederēsies. Pēc tam jau brāļus Ikauniekus Liepājā trenējis Aleksandrs Stradiņš, un tai laikā Treimanis jutis, ka puišu progress ir apstājies. Stradiņš sākotnēji spītīgi turējies pie sava, bet pēc diviem gadiem bijis spiests atzīt - Liepājas sistēma neveicina spēlētāju progresu, jo nav individuālā darba, tikai - komandas. «Viņiem jau tur neļāva izpausties, darīt to, ko puiši paši uzskatīja par nepieciešamu. Pie manis Jānis bija kā brīvmākslinieks.»
Futbola brīvmākslinieka tituls Jānim patiešām piestāv. Arī debitējot izlases kreklā, reizēm uzbrukuma vējš viņu aiznesa pavisam ne tur, kur viņam it kā būtu jābūt. Piemēram, Latvijas izlases vienīgajā vārtu guvumā viss lielā mērā sākās ar labās malas pussarga Ikaunieka nokļūšanu teju blakus kreisās malas pussargam Aleksejam Višņakovam. Jānis saņēma bumbu, izvilināja turku aizsargu sev pretī un atdeva teicamu piespēli pretinieku soda laukumā Aleksejam, kurš tur tika nogāzts. Un Valērijs Šabala realizēja 11 metru soda sitienu. Pēc būtības Jānim tajā epizodē nemaz nebija jānokļūst otrā laukuma flangā, bet viņš ar kādu dīvainu maņu saoda, ka no tā var iznākt kas labs, un sanāca arī. Labi, ka Latvijas izlases pašreizējais galvenais treneris Marians Pahars ļauj darīt Jānim to, ko viņš prot darīt tik labi. Piemēram, Anglijas izlases treneris Rojs Hodžsons tādu gājienu nepieļautu pat no izlases pieredzējušākajiem bukiem, kur nu vēl no 19 gadu veca debitanta. Hodžsons Anglijā pazīstams kā treneris, kas uzsver, ka aizsardzības pamati slēpjas pareizā pozīcijas izvēlē uzbrūkot. Īsāk sakot, komandai jāuzbrūk pēc tādas pašas shēmas, kādā tai būtu jāaizsargājas, citādi pēc bumbas zaudēšanas tā var arī nepagūt pārkārtoties.
Bēdā saņēma iespēju
Treimanis nezināja apgalvot droši, vai brāļi Ikaunieki jau jauniešu vecumā Liepājā saņēmuši kaut kādas stipendijas, taču izteica prognozi, ka, visticamāk, tomēr ne. Tie vairs nebija tie laiki, kad Latvijas futbola klubiem nauda nebija problēma. Treimanis zināja teikt, ka pašlaik Metta/Latvijas Universitātes pussargs Kristaps Priedēns 16 gadu vecumā saņēmis piedāvājumu no Skonto par 600 latu lielu algu mēnesī. Tagad tādas summas nespēj piedāvāt teju puse virslīgas komandu saviem pamatsastāva spēlētājiem, par nākotnes cerībām nemaz nerunājot. Brāļu Ikaunieku gadījumā, visticamāk, bija apmaksāts internāts, un tas arī viss.
Taču ko nu par naudu! Abi brāļi pacietīgi gaidīja savu iespēju uzspēlēt virslīgā. Godīgi sakot, ja nebūtu bijis Liepājas metalurga finansiālo problēmu un klubs turpinātu strādāt ar iepriekšējiem apgriezieniem, diez vai mēs vispār tagad zinātu kaut par vienu no brāļiem Ikauniekiem. Piemēram, Vladimirs Kamešs virslīgas komandas rindās nostiprinājās faktiski tikai 23 gadu vecumā, kad vairs neiekļāvās «mūžīgi perspektīvā» lomā. Taču notika tā, kā notika. Labu algu saņemošie Liepājas leģionāri aizbrauca uz naudīgākiem klubiem, bet vēju pilsētas jaunajiem talantiem tika dota iespēja sevi apliecināt (un arī tas nenotika uzreiz, jo komandā sākotnēji uzkavējās tās ilggadējie līderi, veterāni, kuriem bija priekšroka pār jaunajiem). Vēl pagājušajā sezonā Jānis Ikaunieks bija Liepājas metalurga rezervists, pirmoreiz tā pa īstam liekot par sevi runāt rudenī, čempionāta beigās.
Šosezon Liepājā notika klubu maiņa, un jaunajā komandā abiem brāļiem pavērās iespēja, ko sevišķi labi izmantojis Jānis. Piemēram, Iļja Šadčins bija regulārs Liepājas metalurga spēlētājs jau pirms divām sezonām, bet šogad viņš lielākoties sēž uz soliņa, turpretim Jānis vada komandas saspēli un gūst daudz vārtu. Turklāt, Treimanim par lielu pārsteigumu, arī ar galvu.
«Biju aizbraucis uz vienu kausa spēli. Mans dēls [Andris Treimanis - I. P.] tieši tiesāja spēli. Pēc tam aprunājos ar Jāni. Nebija ne miņas no iespējamās zvaigžņu slimības. Es viņam prasu - kā tik daudz vārtu gūsti ar galvu?! Nav viņš nekāds garais un atlētiskais. Bet laikam viņam ir, kā saka, ņuhs uz vārtiem. Tas vai nu ir, vai nav.»
Tā vai citādi, jaunākais no brāļiem Ikauniekiem gada laikā veicis milzīgu lēcienu savā futbolista karjerā. Viņš pat jauniešu izlasēs nav paguvis uzspēlēt pietiekami daudz - daži mači U-17 un U-19 izlasē, tikai trīs spēles U-21 izlasē un nu jau viena - nacionālajā. Tāds, lūk, straujš ceļš kāpās, kas citiem ir ļoti ilgs.