Nedēļas nogalē ieslēdzot televizoru, pirmais, kas parādās ekrānā, ir raidījums ar populāru pavāru, kurš viesojas muižā, atjaunotā uz romiešu laika pamatiem un iekārtotā pēc romiešu laika principiem. Protams, ēdieni top pēc romiešu laika receptēm. (Romiešu gardēža Marka Gāvija Apīcija atstāto recepšu krājumu pagaidām uzskata par pirmo rakstisko pavārgrāmatu.) Visiem ēdieniem tiek pievienots viens produkts, bez kā romiešu virtuve nav iedomājama - garum, gluži kā mūsdienās sāls un pipari. Kas tas ir, un kur to dabūt?
Spriežot pēc aprakstiem, tā bijusi ārkārtīgi smirdīga mērce, raudzēta no zivīm, kaut kas līdzīgs Āzijā populārajai zivju mērcei - tādā smakas un garšas intensitātē, ar kādu nākas sastapties, piemēram, Taizemē. Arī romieši veselas zivis un dažkārt arī tikai zivju iekšas un galvas samaisījuši ar sāli un garšvielām, pildījuši lielos traukos, ko mēnešiem ilgi turējuši zem klajas debess karstā saulē. Reizi pa reizei apmaisījuši, līdz zivis faktiski izšķīdušas. Tad izkāsuši, šķidrumu lējuši katlos un karsējuši, līdz tas sabiezējis. Koncentrātu papildinājuši ar vīnu, ūdeni, etiķi, pipariem un citām garšvielām. Iecienīts variants esot bijis sāļais garum ar saldo medu! Ja var iztēloties, kādu aromātu rada karstumā raudzētas zivis kombinācijā ar vīnu, tad droši vien kļūst saprotams, kāpēc garum gatavotāji (kas, starp citu, skaitījies ekskluzīvs amats) nedrīkstēja darboties pilsētā, vienīgi tālu aiz tās vārtiem. Labākās kvalitātes brūvējumu pildīja amforās, izplatīja pa visu impēriju un pārdeva par dārgu cenu. Kā jau visām garšas zālēm, arī šim piedēvēja iedarbīgas ārstnieciskas īpašības, to izmantoja gan iekšķīgi, gan ārīgi. Tas vienlīdz labi esot noderējis gan pret suņu kodumiem, gan depresīvu noskaņojumu.
Varētu jau sacīt, ka vēstures gaitā cilvēki darījuši ne mazums traku lietu, taču par garum galveno funkciju - līdzsvarot garšas ēdienā - tagad interesējas ne tikai gardēži, bet arī nopietni uzturzinātnieki. Ir tādi, kas izvirzījuši pat versiju, ka ar šādu garšu līdzsvarotāju, iespējams, varētu atrisināt liekā svara problēmas. Vienīgā nelaime, ka pilnīgi precīzu romiešu recepšu nav saglabājies, jo tas pats Apīcijs savās receptēs nav minējis konkrētus produktu daudzumus. Līdz ar to pavāriem, kuri aizraujas ar romiešu ēdienu atdzīvināšanu, ir iespēja eksperimentēt - radīt iedarbīgu garum mūsdienu versiju. Piemēram: katlā aptuveni piecas minūtes vāra pārsimt gramu sālītu anšovu fileju kopā ar 300 ml baltvīna, 1 ēdamkaroti pulverī samaltu kaltētu baraviku, kaltētu raudeni, mazliet cukura un sāls. Pēc tam sablendē, izkāš caur sietiņu un ielej pudelē. Pats galvenais - neaizmirst to aizkorķēt, lai pasaudzētu gan savus, gan apkārtējo ļaužu degunus!