Pasaules ekonomika tikko kā pārdzīvojusi sevišķi spēcīgu recesiju, ko iezīmēja satraukums finanšu tirgū, turības iznīcība lielā apmērā un rūpnieciskās ražošanas un globālās tirdzniecības lejupslīde. Pēc Starptautiskās Darba organizācijas datiem, salīdzinot ar 2007.gadu, darba tirgus turpinoša pasliktināšanās 2009.gadā varētu būt izraisījusi bezdarba pieaugumu pat par 61 miljonu cilvēku, gada beigās pasaules mērogā sasniedzot 219-241 miljona bezdarbnieku līmeni jeb līdzšinējās statistikas rekordu.
Tai pašā laikā tiek sagaidīts, ka 2008.gada dramatiskais visā pasaulē piedzīvotais algu pieauguma samazinājums 2009.gadā, par spīti ekonomikas iespējamās atlabšanas pazīmēm, būs kritis vēl zemāk. No pieejamajiem 53 valstu datiem redzams, ka vidējais caurmēra algas pieaugums no 4,3% 2007.gadā krities līdz 1,4% 2008.gadā. Pasaules Banka brīdina, ka līdz ar pašreizējo krīzi 89 miljoni cilvēku varētu kļūt par nabadzības upuriem papildu tiem 1,4 miljardiem, kas, pēc 2005.gada aplēsēm, dzīvoja zem starptautiski atzītā nabadzības līmeņa - 1,25 ASV dolāriem dienā.
Šajos apstākļos globalizāciju smagi kritizējuši arī jaunattīstības valstu vadītāji, lai gan tieši šīs valstis varēja no globalizācijas gūt ievērojamu labumu. Par Ugandas ievešanu starptautiskajos tirgos plaši «izslavētais» prezidents Joveri Museveni teicis, ka globalizācija ir «tā pati vecā kārtība», kā bagātās valstis nodrošina sev pieeju jaunattīstības valstu tirgiem, «tikai ar jauniem kontroles, apspiešanas un marginalizācijas mehānismiem».
Tomēr alternatīva globālajai integrācijai ir stipri nepievilcīga. Lai gan ekonomikas noslēgšanās var to pasargāt no satricinājumiem, tas var izraisīt arī stagnāciju un pat vēl negantākas jau pašmāju krīzes. Pašreizējie piemēri tam ir Mjanma un Ziemeļkoreja. Pirms ekonomiskās liberalizācijas Ķīna, Vjetnama un Indija ar tām bija vienā laivā.
Lai nodrošinātu noturīgu izeju no krīzes un liktu pamatus ilgtspējīgai un izvērstai izaugsmei globalizētā pasaulē, jaunattīstības valstīm 2010.gadā un turpmāk no vēstures jāgūst pareizās mācības.
Pašreizējā krīzē Ķīna, Indija un dažas citas jaunattīstības tirgu valstis tiek galā itin labi. Visām šīm valstīm līdz krīzei bija spēcīgas ārējās bilances un pietiekami plaša telpa fiskāliem manevriem, kas tām ļāva ārējiem satricinājumiem pretstatīt ekonomisko ciklu kompensējošu politiku.
Tās arī izkopa savu valstu ražošanas saskaņā ar to salīdzinošajām priekšrocībām, kas nu palīdz pārlaist vētru. Tiešām salīdzinošās priekšrocības - nosacīta darbaspēka, dabas un citu resursu pārpilnība - ir konkurētspējas pamats, kas savukārt balsta dinamisku izaugsmi un spēcīgas fiskālās un ārējās pozīcijas.
Turpretī, ja valsts mēģina pretoties savām salīdzinošajām priekšrocībām, piemēram, piekopjot importa aizstāšanas stratēģiju, lai zema kapitāla ekonomikā veicinātu kapitālietilpīgas vai augsto tehnoloģiju industrijas, tad tās valdība var ķerties pie kropļojošām subsīdijām un protekcionisma, kas ekonomiskajam sniegumam liek stagnēt. Tas savukārt padara riskantu valdības fiskālo stāvokli un ekonomikas ārējo bilanci. Krīzes gadījumā bez iespējas veikt savlaicīgu ekonomiskā cikla kompensāciju šādām valstīm klājas sevišķi plāni.
Lai turpinātu izmantot savas salīdzinošās priekšrocības un plaukt globalizētā pasaulē, valstij vajadzīga cenu sistēma, kas atspoguļo tās veicinošo resursu salīdzinošo pārpilnību. Šādā situācijā firmām būs stimuls iesaistīties tajās industrijās, kur iespējams izmantot salīdzinoši pieejamo darbaspēku, lai aizvietotu salīdzinoši deficīto kapitālu. Vai arī gluži otrādi - līdz ar to samazinot izmaksas un veicinot konkurētspēju. Piemēri tam ir apģērbu šūšana Bangladešā, programmēšanas ārpakalpojumi Indijā un vieglā rūpniecība Ķīnā.
Šāda cenu sistēma gan iespējama tikai tirgus ekonomikā. Tieši tāpēc Ķīna - kas, tā vien šķiet, krīzi pārdzīvo itin labi, sasniedzot 2009.gadā plānotos 8% izaugsmes - par ekonomisko spēkstaciju kļuva tikai pēc 80.gados ieviestajām uz tirgu orientētajām reformām. Tik tiešām, kā secina Nobela prēmijas laureāta Maikla Spensa vadībā veidotais Izaugsmes komisijas pārskats, visas 13 ekonomikas ar gadskārtējo izaugsmi 25 gadu laikā 7% un lielākā apmērā ir tirgus ekonomikas.
Salīdzinošo priekšrocību izmantošana stiprina valsts elastīgumu pret krīzi un pieļauj strauju cilvēku un fiziskā kapitāla uzkrāšanos. Jaunattīstības valstis ar šādām īpašībām paaudzes laikā spēj savus salīdzinoši pārpilnīgos darbaspēka vai dabas veicinošos resursus vērst par salīdzinoši pārpilnīgiem kapitāla ziņā.
Mūsdienu globālā tirgus sāncensībā valstīm savas rūpniecības ir pastāvīgi jāpilnveido un jādažādo saskaņā ar tām pieejamo resursu mainību. Priekšzīmīga, vadoša uzņēmuma spēja vai nespēja pilnveidoties un/vai dažādoties ietekmēs to, vai citi uzņēmumi tam sekos vai ne. Valdību atbalsts šādiem vadošiem uzņēmumiem progresu var tikai paātrināt.
Industriāla izaugsme prasa arī atbilstīgo investīciju saskaņošanu uzņēmumu starpā. Ekvadorā, kas kļuvusi par veiksmīgu griezto ziedu eksportētājvalsti, pirms dažām desmitgadēm zemnieki ziedus neaudzēja, jo lidlauku tuvumā nebija mūsdienīgu dzesēšanas iekārtu, savukārt privātās firmas bez eksportējamo ziedu piegādes šādās ietaisēs naudu neieguldīja.
Šādās «olu vai cāli» dilemmas situācijās, kad tirgus viens pats nespēj pārvarēt ārējos apstākļus un tāpēc trūkst būtisku investīciju, valdībām var būt vitāli svarīga atbalsta loma. Tas varētu būt viens no iemesliem Izaugsmes komisijas pārskata secinājumam, ka visās valstīs ar veiksmīgu ekonomiku ir strādīgas, uzticamas un spējīgas valdības.
Pasaule šobrīd pa integrācijas ceļu ir aizgājusi tik tālu, ka griezties atpakaļ vairs nav piemērots variants. Mums ir nopietni jāpārdomā pagātnes mācības un jāfokusējas uz labi darbojošos tirgu radīšanu, kas jaunattīstības valstīm nodrošina pilnvērtīgu to ekonomiku salīdzinošo priekšrocību izmantošanu. Gan jaunattīstības, gan attīstītu ekonomiku valstīs kā daļa no šā procesa vēlams valdības atbalsts, lai gan tam pienākošās loma atkarībā no valsts attīstības pakāpes varētu būt atšķirīga.
Galu galā mūsdienu sarežģītajā un savstarpēji saistītajā pasaulē, kāpjot pa globālajām kāpnēm, pat viskonkurētspējīgākajām ekonomikām vajadzīga palīdzīga roka.