Šķirstot nesen apgāda Jumava izdoto grāmatu Konditors. Meistars. Cukurbeķeris, gribas domāt par divām lietām - par saviem vecākiem un par darba tikumu. Cik ieklausāmies vecāku vai vecvecāku stāstos un nebēgam prom, kad viņi teikumu sāk ar vārdiem: «Kad es biju jauns…..»? Mediķe, LU asociētā profesore Sarmīte Boka savam tēvam Aleksandram Dabrem un ne tikai viņam, bet visiem pirmās brīvvalsts laikā konditora prasmes apguvušajiem meistariem un kolēģiem, kā arī viņu skolniekiem ir uzcēlusi pieminekli ar grāmatu. Tā ir gana emocionāla, jo ietver Sarmītes Bokas atmiņas par tēvu, Viestura Bokas stāstus par sievastēva prasmēm, kolēģu ieskicējumus, kas raksturo Cukurbeķera darbus, idejas. Interesantas fotogrāfijas pastāsta daudz arī par ģimeniskumu, vaļaspriekiem. Bet grāmata ir arī bagāta ar informāciju, jo autore apkopojusi ziņas par konditorejas attīstību XX gadsimta 50.-90. gados Latvijā, kad tika turpinātas Latvijas pirmās brīvvalsts konditorejas tradīcijas un, galvenais, saglabāts darba tikums, meistara gods. Izcilais konditors Aleksandrs Dabre arī pats sevi dēvēja par cukurbeķeri un pelnīti lepojās arī ar Meistara vārdu, jo izskolojis ne mazums jauno, nododot tālāk tās zināšanas, ko pats sakrājis jau kopš mācekļa gadiem slavenajā Otto Švarca kafejnīcā.
«Laiks rit, paaudzes mainās, aculiecinieki pazūd, un… vērtības sāk aizmirsties,» tā uz jautājumu, kāpēc tapusi grāmata, atbild Sarmīte Boka. Grāmatas rakstīšanā viņai daudz palīdzēja arī citi konditori, viņu ģimenes locekļi. Izdevumā ir informācija par vairāk nekā desmit kafejnīcām, kuras jaunā paaudze vairs pat pēc nosaukuma nezina - Luna, Rostoka, Zelta rudens, Sigulda, Ainava, Daile, Nica. Bet daudziem jo daudziem šie vārdi raisa nostalģiskas atmiņas.
Grāmatā ir daudz fotogrāfiju (žēl gan, ka melnbaltas) ar neparastām tortēm. «Meistari ne tikai prata izcept garšīgus kliņģerus un smalkmaizītes, bet viņi bija kā arhitekti un inženieri, kas konstruēja neiedomājamākās lietas - ēkas, kuģus, tiltus,» stāsta grāmatas autore. Starp citu, zīmēšana bija Aleksandra Dabres bērnības sapnis, viņš gribējis kļūt par arhitektu. Tad nu pirms sarežģītu un neparastu toršu veidošanas vispirms tika zīmēts un rēķināts, kā dabūt visu gatavu no pārtikas produktiem.
Sarmīte Boka smejas, ka pati ar kūku cepšanu neaizraujas. «Es protu izgaršot un atšķirt to, kas ir labs. Mana meita gan no vectēva ir pārmantojusi prasmi pagatavot kaut ko interesantu un garšīgu.» No visām kūkām un bulciņām Sarmīte Boka kā savu favorīti izvēlētos tēva radīto Dailes kūku, bet «tādu, kā mans tēvs cepa, tādu tagad vairs neatrast!».