Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica pētījuma Karstie rēķini pirmie secinājumi rāda, ka iedzīvotāji bieži vien nesaprot, kas īsti rēķinā ir iekļauts. Ja metodika visā valstī būtu vienota un namu apsaimniekotāji to ievērotu, izsekot līdzi aprēķiniem būtu vienkāršāk. Vienotu aprēķinu metodiku vajadzētu izstrādāt Ekonomikas ministrijai (EM), un Ministru kabinetam vajadzētu pieņemt saistošos noteikumus, uzskata Rīgas Enerģētikas aģentūras direktore Maija Rubīna.
Jāvienojas pašiem
Rīgā ir spēkā 2010. gadā izdota domes instrukcija, pēc kuras aprēķina maksu par siltumu un karsto ūdeni. Šis dokuments attiecas uz visām fiziskajām un juridiskajām personām, kas nodarbojas ar Rīgas pašvaldības īpašumā vai pārvaldīšanā esošajām daudzdzīvokļu mājām (tātad galvenokārt uz SIA Rīgas namu pārvaldnieks), taču instrukcija nav obligāta. «Ja dzīvokļu īpašnieku kopība spēj vienoties un noteikt citu kārtību, spēkā būs šī, nevis Rīgas domes (RD) noteiktā kārtība,» skaidro RD Mājokļu un vides departamenta Apsaimniekošanas pārvaldes priekšniece Ingrīda Mutjanko. Dzīvokļu īpašnieki, piemēram, var vienoties, ka pirmā stāva iedzīvotājiem maksu par siltumu aprēķina ar pazeminošu koeficientu, nesiltinātās mājās var samazināt maksu dzīvokļiem, kas atrodas pie gala sienas. Ja nav nosiltināti bēniņi, pazeminošu koeficientu var piemērot augšējā stāva dzīvokļiem. Savukārt komercplatībām ar lieliem skatlogiem var piemērot augstāku koeficientu, teiksim, 1,4. Problēma ir tā, ka ne vienmēr iedzīvotāji spēj vienoties.
Vajadzīga politiskā griba
Uz Dienas jautājumu, vai ir plānots izstrādāt vienotu aprēķinu metodiku, Ekonomikas ministrija sākumā norāda, ka tas ir Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) jautājums. No regulatora saņemam atbildi, ka problēma ir un arī SPRK saņem iedzīvotāju sūdzības, taču «šāda normatīvā regulējuma izdošana nav saistīta ar regulatora kompetenci. Regulējami ir sabiedriskie pakalpojumi no ražotāja līdz «piederības robežai» - siltuma piegādē tas nozīmē līdz nama kopējam skaitītājam. Dzīvokļu apsaimniekošana ir joma, kurā darbojas visi tirgus ekonomikas principi un ir iespējama konkurence. Tāpēc regulatoram nav tādu pilnvaru, lai kaut kādā veidā iesaistītos apsaimniekotāju regulēšanā vai atbilstošu normatīvo aktu izdošanā,» atbild SPRK pārstāve Daiga Reihmane un turpina: «Domājams, vienotas pieejas noteikšanai, kas būtu saistoša visiem apsaimniekotājiem, pirmā kārtām ir nepieciešamas atbilstošas izmaiņas Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā un ar to saistītajos normatīvajos aktos. Lai rosinātu šādu iniciatīvu, vajadzīga politiskā griba.»
Kā liecina vēlāk saņemtā atbilde no EM, šādas gribas pagaidām nav: «Valstī nevar tikt izstrādāta visām mājām vienota metodika, jo katrā mājā esošā situācija var būtiski atšķirties. Ekonomikas ministrijas skatījumā regulējums, kad ir noteikti norēķinu pamatprincipi, ir pietiekošs, lai būtu iespējams noteikt katra dzīvokļa īpašnieka maksājamo daļu par saņemto siltumenerģiju. Tādējādi attiecīgai dzīvojamai mājai pielāgota norēķinu metodika tikai ļauj pēc iespējas precīzāk aprēķināt katra dzīvokļa īpašnieka maksājumu attiecībā pret visas mājas dzīvokļu kopējo maksājumu par saņemto siltumenerģiju. Tātad mērķi - noteikt pēc iespējas precīzāku katra īpašnieka maksājumu - nav iespējams sasniegt, ja valstī nosaka vienotu aprēķinu metodiku, par pamatu ņemot «vidējos» parametrus.» Ministrija gan taisnīgi norāda, ka problēmas pamatā ir atšķirīgs aprēķinu tiesiskais regulējums mājām, kurās dzīvokļu īpašnieki māju pārvalda paši (arī norēķinu kārtību vismaz teorētiski nosaka paši), un tām, kurās īpašnieki nav pārņēmuši pārvaldīšanas tiesības (aprēķina pēc MK noteikumiem).
Debesu brīnumi
Nepieciešama neatkarīga uzraudzība pār komunālo pakalpojumu jomu, uzskata Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācijas padomes priekšsēdētāja Tekla Žabova: «Komunālie maksājumi ir liels bizness, un visi ir sapratuši, ka tu nekur nespruksi - tu maksāsi. Iedzīvotāji stāv un klusē, neprasa, no kā veidojas rēķins, un paši nerēķina līdzi, bet tas ir jādara.» Viņa aicina pašvaldības cītīgāk sekot līdzi situācijai, citādi drīz var pietrūkt maksātāju. Vislabāk būtu valsts līmenī noteikt, par ko apsaimniekotājs var prasīt papildu maksājumus, citādi rēķinos sarakstot debesu brīnumus, saka T. Žabova. M. Rubīna sola jau drīzākajā laikā izdot brošūru ar padomiem, kā pareizi jāaprēķina maksa par siltumu un karsto ūdeni. Interesanti, ka šīs brošūras iniciatore ir T. Žabovas vadītā asociācija, satura izstrādē piedalījusies Rīgas Enerģētikas aģentūra, bet 3000 eksemplāru nodrukāšanu finansēs nevis pašvaldība, kuras interesēs būtu informēt iedzīvotājus, bet Sorosa fonds - Latvija.