Mēs izmirstam. Šāda šķietami daudzapnikusi atziņa arī šogad izskanējusi vairākkārt, un, lai gan, visticamāk, tā nebūs atrodama nevienā notikumu topā, ir pienācis laiks to ierindot pašā augšgalā. Tieši šogad - gan tāpēc, ka prognozes par tukšu Latviju kļūst arvien biedējošākas, gan arī tāpēc, ka, šķiet, pie varas tikusī valdība, strādājot no rokas mutē, īsti nesaprot, par ko ir runa. Par to liecina - demogrāfiskās bedres dibenā taupības vārdā noteikti māmiņalgu griesti, bet Finanšu ministrija, iegājusi konsolidācijas azartā, grasās likvidēt ģimenes valsts pabalstu, atstājot to tikai trūcīgām ģimenēm. Kad mani laida pasaulē, pabalsti nebija svarīgi, ar tādu - aptuveni 50 gadu vecu - patiesību ministrijas nodomu skaidroja finanšu ministrs Andris Vilks, bet, lai cik romantiski tas izklausītos, par nožēlu, jāatzīst, pasaule ir mainījusies.
Pirmkārt, tā ir atvērtāka. Tas nozīmē, ka emocionālo piepildījumu, ko ģimenei dod bērns, vismaz iluzori spēj aizstāt daudz kas cits. Vieni skrien uz Indiju bučot Budam kājas, citi kā dārgu mazuli auklē planšetdatoru, vēl kāds ar haizivi grib iepazīties klātienē. Pasaule vairs nav garlaicīga viensēta ar klētiņu, kurā vienīgais elpu aizraujošais notikums ir bērna pirmā tikšanās ar ezi.
Bet, otrkārt, materiālisma rēgs pār pasauli ir uzkundzējies tik ļoti, ka nepieciešamie izdevumi par bērnu konkurē ar jaunu mašīnu, dzīvokļa labiekārtošanu vai jaunām sarkanām kurpītēm. Un labklājības konkurencē bērns, kurš, protams, rada tikai izdevumus, nav rentabls.
Ne tikai Latvijai, bet visai Eiropai jārēķinās, ka bērns arvien vairāk ģimeņu apziņā būs vairs tikai biznesa projekts, nevis emocionālas labsajūtas auglis. Tas nozīmē, ka valstu valdībām arvien vairāk naudas būs jārezervē un jātērē ne vien banku stabilizācijai, bet dažāda veida pabalstiem, bērnu audzināšanas atvaļinājumu kompensēšanai, bērnudārziem un skolām, jo pretim diemžēl būs sagaidāms salts aprēķins. Un arī Vilkam jāsaprot, ja valstij nākotnes ekonomikas un pensiju maksātāju vārdā vajag bērnus, tad par tiem ir jāmaksā.