Uzlabojums, ko rāda statistikas dati, būs īslaicīgs. Neredzu iemeslu optimismam, jo, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, nekas nav mainījies - Eiropas līdzfinansējuma apgūšana iekavēta, privātās partnerības iespējas būvniecībā ierobežotas. Ja patlaban būvkompānija Latvijā ko lielāku būvē, tad ļoti bieži tas notiek, piesaistot Eiropas Savienības projektu līdzfinansējumu, tāpēc nozare ir ļoti atkarīga no tā, kā Eiropai būs ar veselību, bet arī šajā jautājumā nav īpaša iemesla optimismam.
Varbūt ārvalstu investīciju ienākšana varētu sekmēt dzīvojamo ēku būvniecības atsākšanos?
Nedomāju gan, jo ekonomiskā situācija Latvijā un citur Eiropā ir tāda, ka nevaram cerēt uz milzīgu privāto investoru pieplūdumu. Patlaban dzīvojamo ēku būvniecība vērojama vien kūrortpilsētā Jūrmalā, bet kūrortpilsētām, vienalga - Latvijā, Spānijā, Francijā vai kādā citā valstī, ir īpaša specifika, situācija kūrortpilsētās nav tā, pēc kuras var izdarīt secinājumus par valsts ekonomisko situāciju un tirgus attīstību.
Valsts mērogā nopietnus dzīvojamo ēku būvniecības projektus neredzu, jo būtu vajadzīgs vidusslānis, kas, piesaistot banku kredītus, varētu dzīvokļus pirkt. Turklāt bankas vēl nav atbrīvojušās no saviem dzīvokļu uzkrājumiem. Paies trīs četri gadi, kamēr bankas izpārdos dzīvojamās platības, kas nonāca to rokās, kredītņēmējiem nespējot nokārtot kredītsaistības ekonomiskās krīzes laikā.
Būvniecības nozare pēdējo 5-7 gadu laikā piedzīvojusi ļoti kardinālas pārmaiņas. Kādu pieredzi tas devis?
Krīzi pārdzīvojuši un veiksmīgi strādā tie būvniecības uzņēmumi, kuri mērķtiecīgi gājuši uz savu uzņēmumu attīstību, savukārt tie, kas centušies viegli nopelnīt naudu, ir pazuduši.
Pieredze rāda arī, ka uzņēmējam vienmēr jābūt soli priekšā laikam. Jau pirms krīzes sapratām, ka jāraugās uz ārvalstu tirgiem, jo Latvijas tirgus, objektīvi vērtējot, ir mazs, piemēram, mūsu alumīnija konstrukciju rūpnīca viena pati var izpildīt visus Latvijas pasūtījumus, bet līdzīgas rūpnīcas mūsu valstī ir trīs četras. Loģiski, vietējā tirgū visiem alumīnija konstrukciju ražotājiem ir par šauru, tāpēc esam spiesti iziet ārvalstu tirgos. Lai ieietu ārvalstu tirgū, jāiegulda nopietns darbs. Katrā valstī ir atšķirīgas biznesa tradīcijas un likumdošana. Piemēram, Lielbritānijā vienošanās var notikt vienkārši e-pastā, bet Ziemeļvalstīs līgumiem piešķir ļoti lielu nozīmi - un tas, kas līgumā ierakstīts, tur ir tikpat kā akmenī iekalts.
Jūsu teiktais liecina, ka ražošana Latvijā attīstās, pat pārsniedzot vietējā tirgus pieprasījumu.
Mūsu valsts iedzīvotāji vienmēr bijuši un arī tagad ir uzņēmīgi cilvēki, kuri pratuši strādāt un virzīties uz priekšu. Lai arī Latvija nekonkurēs ar Ķīnu, tomēr var nostiprināt savas pozīcijas Eiropā tieši kā ražotājvalsts.
Kas nodrošina Latvijā ražotās produkcijas konkurētspēju - zemas izmaksas, augsta kvalitāte?
Galvenokārt, protams, zemas izmaksas, kuras pamatojas uz darbaspēka atalgojumu. Konkurējot Ziemeļvalstu tirgos, tas ir ļoti būtisks faktors, jo darbaspēka izmaksas Latvijā ir ievērojami zemākas nekā Skandināvijā. Kas attiecas uz kvalitāti, tad mūsu darba un ražotās produkcijas kvalitāte vērtējama kā prognozējama.
Uzņēmēji bieži sūdzas, ka pēdējā laikā jūtams darbinieku trūkums. Vai jūs tam piekrītat?
No stabila uzņēmuma, kurā regulāri maksā algu, kas ir virs vidējās valstī, un kurā rūpējas par darbiniekiem, nodrošinot sociālās garantijas, strādājošie prom neiet un uz ārzemēm darba meklējumos nedodas. Bet nenoliedzami daudzi uzņēmīgi, strādāt griboši cilvēki no Latvijas ir aizbraukuši un atgriezīsies tikai tad, ja šeit varēs saņemt tikpat lielu atalgojumu, kādu nopelna valstīs, kurās patlaban strādā. Pašlaik Latvijā gan netiek īstenota tāda ekonomiskā politika, lai algas divkāršotos.
Algu paaugstināšana nemazinātu konkurētspēju?
Jā, situācija šajā jautājumā ir pretrunīga… Tomēr darbinieku trūkums ražošanu ietekmē, it īpaši jaunam uzņēmumam grūti atrast strādājošos. Mēs esam iecerējuši izveidot uzņēmumu vienā Latvijas mazpilsētā, uzņēmumam būs vajadzīgi 200 strādnieki, un jau jūtam, ka sagaidāmas grūtības nepieciešamo darbinieku skaitu atrast. Ceram, ka 200 strādājošos tomēr sameklēsim, piedāvājot konkurētspējīgu atalgojumu.
Esiet paudis viedokli, ka būvniecības nozarei trūkst savas ministrijas, jo Ekonomikas ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ne vienmēr izprot būvniecības problēmas.
Diemžēl nevaru atcerēties nevienu ministru, kurš būtu iedziļinājies būvniecības nozares problēmās, turklāt nevar jau saprast, kura ministrija par celtniecības industriju vispār atbild. Šobrīd valsts pārvaldē cilvēku loks, kas ir speciālisti būvniecībā, ir neliels, turklāt atalgojuma sistēma valsts institūcijās ir tāda, ka labākos speciālistus ne vienmēr var piesaistīt. Pat labu ministru un labu politiķu nav daudz.
Rezultātā tiek pieļautas globālas, stratēģiskas kļūdas. Piemēram, Iepirkumu uzraudzības birojam jāvētī milzīgs apjoms sūdzību, no kurām daļa ir pamatotas, bet daļa - nav, jo sūdzību iesniegšana un konkursa rezultātu pārsūdzēšana kļuvusi par sportu.
Izvirzījām priekšlikumu, ka jāuzliek finansiāla atbildība sūdzības sniedzējam, lai uzņēmēji padomātu, pirms iesniegt nepamatotu sūdzību. Valdība priekšlikumu neakceptēja.
Cīņa par konkursu pasūtījumiem atklāj to, ka Latvijā būvnieku vidū valda asa konkurence.
Konkurence ir pat nežēlīga - treknajos gados Latvijā bija 7000 būvkomersantu, tagad ir ap 10 000. Es to saistu ar to, ka iepirkumus reglamentējošie normatīvie dokumenti ļauj iepirkumos piedalīties ļoti plašam uzņēmēju lokam, arī tiem, kuriem būvniecībā nav pieredzes, ir apšaubāma reputācija un mazs statūtkapitāls. Tas paver ceļu negodīgai būvniecībai, nekorektai konkurencei un nekvalitatīvam rezultātam.
Sacījāt, ka nav daudz labu politiķu. Varbūt politikā trūkst uzņēmēju? Arī pats bijāt saistīts ar politisko procesu.
Mani eksperimenti politikas jomā ir beigušies, jo esmu pārliecinājies, ka ikvienam jānodarbojas ar to, ko viņš vislabāk saprot, politiķim jānodarbojas ar politiku, uzņēmējam - ar uzņēmējdarbību, jo pastāv globālas atšķirības domāšanā.
Uzņēmēji - pretēji tam, kā Latvijas sabiedrībai pirms kāda laika šķita, - tomēr nevar būt politiķi, jo uzņēmēji pieraduši, ka dotais vārds jātur, arī tad, ja tas ir mutiski dotais vārds. Bet politiķi ir no citiem māliem veidoti. Visi atceramies slaveno frāzi «Kā var nesolīt». Politiķiem jāsola, tā ir normāla prakse, lai arī solījumi neīstenojas. Optimālais variants būtu, ja politiķi piesaistītu padomniekus no uzņēmēju vides un, pamatojoties uz uzņēmēju ieteikumiem, veidotu valsts ekonomisko stratēģiju.
Kurus uzbūvētos objektus uzskatāt par savas uzņēmējdarbības vizītkarti?
Tādu ir daudz, viens no tiem noteikti ir Dienvidu tilts, ar to tiešām lepojamies, turklāt šo tiltu augstu novērtējuši arī ārzemju eksperti.
Dienvidu tilts sabiedrībā gan asociējas ar ļoti augstām izmaksām.
Sabiedrība un valsts institūcijas tika iepazīstinātas ar aprēķiniem, cik izmaksā šis tilts un cik pieci citi Austrumeiropā būvēti līdzīgi tilti. Aprēķini rāda, ka Dienvidu tilta izmaksas ir pat zemākas nekā līdzīgiem tiltiem. Bet lomu nospēlē politiskās kolīzijas, vienmēr atrodas dzirdīgas ausis, kad kāds saka: «Jā, ir slikti, ieguldīts pārāk daudz naudas.» Bet to - tilts ir lēts vai dārgs - varēs vērtēt pēc 10-20 gadiem, jo svarīga ir kvalitāte.