Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi, taču vairāk vērts ir paskatīties, kas šajā jomā notiek mūsu pašu Latvijā. Pie mums pedagogi spriež, ko darīt - streikot dienu, nedēļu vai arī pieteikt beztermiņa streiku. Iemesls vienkāršs - izdzīvot par 250 latiem mēnesī ir faktiski neiespējami. Bet par tādu jautājumu, kā kvalifikācijas celšana vai vienkārši sava redzesloka paplašināšana varam pat nerunāt, jo vērtīgām grāmatām, kursiem utt. naudas vienkārši nepietiek. Protams, var teikt, ka viegli tagad nav nevienam, ka algas ir apgrieztas teju visos sektoros, ka vienreiz ir jābeidz čīkstēt un jāstrādā utt. Šie cilvēki arī neatsakās strādāt, taču jau tagad viņi brauc to darīt ārpus Latvijas un nebūt ne savai kvalifikācijai atbilstošus darbus.
Kāda tad mums ir bilance: daļa skolotāju brauc prom, daļa gatava sākt beztermiņa streiku, jo gaidīto reformu vietā kārtējo reizi ir sagaidīta vienīgi lineāra izdevumu griešana. Acīmredzot tas nozīmē, ka, streikam beidzoties, atlikušajā mācību gadā tiek plānots «saraut» to mācību programmu, kas būs palaista garām streika laikā. Sanāk, ka laikā, kad pat respektējami ārvalstu eksperti iesaka kā nosacījumu Latvijas ilgtermiņa attīstībai par prioritāti noteikt izglītību un tajā ieguldīt, mūsu valsts veicina pilnīgi pretējus procesus. Pēdējā laikā bieži dzirdams, ka Latvijai vienus nosacījumus izvirza Starptautiskais Valūtas fonds, otrus - Eiropas Komisija, trešos - dažas labas valsts valdība. Bet mēs esam spiesti to visu respektēt, jo acīmredzot neesam bijuši pietiekami gudri, lai spētu savas valsts tautsaimniecību attīstīt pareizā virzienā. Taču šobrīd Latvijas valsts iet vēl bīstamāku ceļu. Izskatās, ka attiecībā uz Latvijas valdības realizēto politiku pacietības mērs ir pilns ne tikai Zviedrijas finanšu ministram Andersam Borgam, bet arī pašmāju pedagogiem. Bail kļūst, domājot, cik izglītoti izaugs nākamie lēmumu pieņēmēji Latvijā un kādā virzienā tie stūrēs mūsu valsti.