LZS saraksta augšgalā ir pašreizējā Gulbenes novada domes priekšsēdētāja Sandra Daudziņa, bet Vienotības sarakstā ar pirmo numuru startē Gulbenes pilsētas pārvaldes vadītājs Andis Caunītis, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas informācija. Savukārt RA nostiprināšanā lieli nopelni ir domes priekšsēdētājas vietniekam Dainim Švikam, kurš pats gan vēlēšanās nekandidē, un kā RA saraksta vadošais spēlētājs tiek virzīts pilsētā labi pazīstamais, lai gan pretrunīgi vērtētais, Nikolajs Stepanovs, kurš iepriekš strādājis vadošos pašvaldības amatos.
Gan S. Daudziņa, gan A. Caunītis, gan N. Stepanovs Dienai apstiprināja - ja vien tāda iespēja pēc vēlēšanām radīsies, tad centīsies iegūt Gulbenes novada domes priekšsēdētāja amatu, tā kā iespējama sīva cīņa par domē iekļuvušo deputātu atbalstu.
Vēlēšanās startē arī Nacionālā apvienība (NA) Visu Latvijai! -Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, Kristīgi demokrātiskā savienība (KDS) un politisko partiju apvienība Saskaņas centrs (SC). Gan NA, gan SC domē varētu iegūt katra vismaz divas deputātu vietas, Dienai prognozēja vairāki gulbenieši, savukārt tas, cik balsis savāks KDS, daudziem šķiet grūti pasakāms.
Dzīvo pašpietiekami
Gulbeni no Rīgas šķir aptuveni 185 km, turklāt ne autoceļu stāvoklis, ne sabiedriskā transporta nodrošinājums nav tas labākais, tāpēc Gulbenes saikne ar galvaspilsētu ir visai formāla. «Mēs neesam Rīgas guļamrajons, Gulbenē ir ļoti maz tādu cilvēku, kuri ik rītu brauktu strādāt uz Rīgu un vakarā atgrieztos Gulbenē, Rīga daudziem gulbeniešiem ir cita pasaule, ko redz televizorā,» uzsver S. Daudziņa.
Turklāt Gulbene ir vienīgā pilsēta savā novadā, un citas netālās Vidzemes pilsētas - Madona, Alūksne, Smiltene, Balvi - nevar lepoties ar dinamiskāku ekonomisko attīstību vai augstāku dzīves līmeni, tāpēc Gulbenei jābūt pašpietiekamai.
Jāpiebilst gan, ka atšķirībā no vairākām citām līdzīga mēroga Latvijas pilsētām Gulbenei ir ļoti spēcīga - ne tikai administratīva, bet arī politiska un sociālekonomiska - saikne ar savu novadu. Arī pašreizējā novada domes sasaukumā liela deputātu daļa pārstāv tieši pagastus, nevis pilsētu. «Pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām tika prognozēts, ka domē ievēlēs daudzus pilsētniekus, jo Gulbenē dzīvo aptuveni trešā daļa vēlētāju, bet, pilnīgi pretēji prognozēm, domē iekļuva tikai viens īsts pilsētnieks. Es pati par pilsētnieci arī kļuvu nesen,» stāsta domes priekšsēdētāja.
Arī A. Caunītis, kurš par sevi saka: «Esmu īsts gulbenietis, dzimis Gulbenes slimnīcā,» uzsver, ka vēsturiski izveidojusies situācija, «Gulbene nevar bez novada iztikt, un novads nevar dzīvot bez Gulbenes.» Spēcīgā saikne izpaužas arī tā, ka novadā atrodas vairāki nozīmīgi darba devēji, to vidū pazīstamākais ir mēbeļu ražotājs Avoti SWF, kas nodrošina aptuveni 800 darbvietu un plāno, atverot jaunu cehu, darbvietu skaitu drīzumā palielināt līdz 900.
Vietējie uzņēmēji, kuri grib darboties pašvaldībā, arī vēlēšanās vienmēr startējuši, bet daudziem uzņēmējiem bizness interesē vairāk par politiku, secinājusi Gulbenes laikraksta Dzirkstele galvenā redaktore Ginta Alberte, tā netieši apstiprinot arī vairāku gulbeniešu pausto, ka pilsēta šobrīd pieder pašvaldības vadībai - S. Daudziņai, D. Švikam, A. Caunītim, kā arī deputātam N. Stepanovam.
Gulbenieši lielā vienprātībā noliedz, ka būtu zināms kāds domē nestrādājošs uzņēmējs - «pelēkais kardināls», kuram piederētu neafišēta, bet spēcīga ietekme pilsētā.
Uz starta līnijas
Gaidāms, ka pašvaldību vēlēšanās izplatītais princips, ka balso par personībām, nevis politiskajām partijām, noteiks nākamās domes sastāvu arī Gulbenē.
S. Daudziņa tiek vērtēta kā atpazīstama, jo bieži «iziet sabiedrībā», un viņas spēcīgākās pozitīvās īpašības esot diplomātes talants un spēja saliedēt kopīgam darbam dažādu politisko spēku un atšķirīgu interešu pārstāvjus.
Uzreiz pēc 2009. gada vēlēšanām gāja grūti, jo bija jārada jauna pašvaldības struktūra, daudziem nācies pierast, ka jārēķinās ar kopīgu novada budžetu, pagasti esot «vilkuši «naudas lādi» katrs uz savu pusi, deputāti - katrs uz sava pagasta pusi», situāciju raksturo paši domes pārstāvji. Tad tieši priekšsēdētājai esot izdevies nolīdzināt pretrunas un panākt konstruktīvu deputātu sadarbību.
Kritiskāk noskaņots pret domes darba stilu gan ir N. Stepanovs: «Šie četri gadi kopš 2009. gada vēlēšanām ir neizmantoto iespēju laiks. Dome noteikti varēja paveikt vairāk, negribu teikt, ka neko nedarīja, bet maz.» Par galveno problēmu iemeslu viņš nosauc tieši pretrunas deputātu vidū: «Kad ienāk jauni cilvēki, viņiem šķiet, ka vecie visu darīja nepareizi, jaunie grib darīt citādi, bet pēc gada debatēm atgriežas pie tiem pašiem projektiem un darba metodēm, ko ieteica vecie. Toties lieki iztērētais laiks nav atgūstams.»
Sešdesmit gadu vecuma slieksni pārkāpušajam N. Stepanovam pilsētā ir aptuveni 30 gadu garumā stiprināta atpazīstamība, kas varētu viņam pavērt ceļu uz nākamo domi, tomēr netrūkst arī kritiķu, kuri apgalvo, ka šobrīd Gulbenei domē vajadzīgi cilvēki ar modernu XXI gadsimta domāšanu, nevis vēlmi lūkoties pagātnē un balstīt autoritāti uz savu ilgo darba pieredzi.
Mūsdienīgāku politiķu paaudzi pārstāv A. Caunītis, kurš filozofiski bilst: «Tos cilvēkus, kuri strādā, jau vienmēr kritizē, Gulbene nav nekāds izņēmums, un asākie kritiķi ir tie, kuri tikai stāv malā un vēro, bet politikai nav jābeidzas virtuvē, kur sanāk un runā par to, kas nepatīk. Politika veidojas tad, kad realizē idejas, piemēram, nesen internātu modernizējām, tāpat ielu rekonstrukcijas un ūdenssaimniecības pilnveides darbi arī pēc vēlēšanām būs jāturpina.»
D. Švika, kurš pat vēlēšanās nekandidējot tāpēc, ka «20 gadus biju pašvaldības darbā, tagad gribu paskatīties uz to no malas», uzsver, ka iesākti daudzi vērienīgi projekti, ir labas ieceres, bet vajadzīga sadarbība. «Ja jaunās domes deputāti varētu panākt, ka pilsēta un novads jūtas kā viens vesels, ka pagastu pārstāvji savstarpēji necīnās, bet visi strādā kopīgiem mērķiem, tad jau būtu skaisti. Vai tas izdosies, atkarīgs nevis no tā, kurš politiskais spēks iegūs vislielāko balsu skaitu un cik deputātu vietas iegūs pārējie politiskie spēki, bet gan no tā, kādas personības domē tiks ievēlētas,» situāciju raksturo D. Švika.
Vairāki Dienas aptaujātie gulbenieši atzīst, ka vēl nav izlēmuši, par ko balsos, jo vēl esot laiks domāt. «Es tiešām nezinu, par ko balsot, jo neredzu tādus cilvēkus, kas varētu pozitīvi izmainīt pašreizējo situāciju pilsētā,» teic Gulbenes bibliotēkas darbinieks Andris Vītols.
Gandrīz deviņi miljoni
Uzturoties Gulbenē, rodas iespaids, ka pilsēta labi pieradusi pie pašpietiekamās dzīves un par panīkumu žēloties noteikti nevar. Daudzviet vērojami arī pilsētvides labiekārtošanas, kā arī ielu seguma rekonstrukcijas darbi, kas tiek veikti, piesaistot Eiropas Savienības (ES) līdzfinansējumu.
«Četru gadu laikā no ES fondiem lielajos projektos esam apguvuši aptuveni deviņus miljonus latu. Pilsētā vērienīgākie projekti saistīti ar ielu sakārtošanu, kas turpināsies arī pēc vēlēšanām, nākamgad, aiznākamgad. Prioritāte ir uzņēmējdarbībai svarīgo ielu sakārtošana,» stāsta Gulbenes novada domes Attīstības un īpašumu nodaļas vadītāja Guna Švika.
Pirms dažiem gadiem, piesaistot ERAF finansējumu un valsts atbalstu, renovēts arī Gulbenes kultūras centrs. Mazākiem projektiem līdzekļi tiek meklēti «kā nu vien varam, piemēram, mēs ieguvām Eiropas gada pašvaldības balvu un naudas prēmiju - 2600 latu. Par šo naudu varējām atbalstīt 12 mazus projektus,» piebilst G. Švika.
Vajag lobiju valsts mērogā
Ja ar Eiropas naudas apguvi veicas samērā labi, tad toties grūtības radušās tādēļ, ka Gulbenei vajadzīgs cilvēks, kas pilsētas intereses spētu pārstāvēt valsts mērogā, un tāda līdera gadiem nav bijis un arī patlaban nav. Tas novedis pie tā, ka Gulbene zaudējusi savu dzelzceļa mezgla statusu.
«Lielākā sāpe mums Gulbenē ir dzelzceļa Ieriķi-Krievijas robeža likvidēšana. Dzelzceļu slēdza praktiski bez saskaņošanas ar pašvaldību. Mēs varējām tikai stāvēt malā un skatīties,» sašutumu pauž D. Švika.
Vilciens Rīga-Gulbene-Rīga kursē pāris reižu nedēļā, bet «tā nav ērta ikdienas satiksme. Savukārt senāk Gulbenē dzīve ap dzelzceļu virmoja, bija pat dzelzceļnieku poliklīnika, slimnīca, bērnudārzs,» atzīst arī S. Daudziņa.
«Mums pārmeta to, ka gulbenieši ar Rīgas vilcienu nebrauc, bet tajā laikā vilciens no Gulbenes līdz Rīgai kursēja septiņas stundas, ja būtu divas, trīs stundas, tad gan cilvēki brauktu,» atceras Gulbenes Tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centra direktore Iveta Kovtuņenko.
Tie Gulbenes kvartāli, kas atrodas pie dzelzceļa stacijas, tagad patiešām iegrimuši klusumā, kas kontrastē ar pilsētas centrā valdošo rosību. Uz sliedēm stāv mazbānītis, kas pa šaursliežu dzelzceļu savieno Gulbeni ar Alūksni. Pērn Gulbenes novadu apmeklējuši vairāk nekā 87 tūkstoši tūristu, no kuriem daudzi vizinājušies ar bānīti, tomēr šis Gulbenes simbols nekādā veidā nevar atrisināt sasāpējušās transporta sistēmas problēmas.