Latvijas Nacionālajā teātrī šodien, 30. decembrī, pirmizrādi piedzīvo Mihaila Bulgakova stāsta Jaunā ārsta piezīmes iestudējums. Dramatizējuma autore ir Rasa Bugavičute, lomās - Liene Sebre, Kristaps Ķeselis, Ivars Kļavinskis, Indra Burkovska, Sanita Pušpure un Kristians Kareļins, režisori šoreiz ir aktieri Jānis Vimba un Kaspars Zvīgulis. Izvēle iestudēt izcilā krievu rakstnieka jaunības laika stāstus no paša piedzīvotā, strādājot par ārstu Smoļenskas guberņā, nav nejauša. Aizrautība ar darbu, gandrīz fizioloģiska atkarība no jaunām uzvarām -precīzām diagnozēm un izārstētiem, smaidīgiem pacientiem -, nespēja izrauties no vāveres riteņa, lai vienkārši dzīvotu, - tas ir arī par šodienu.
Jānis Vimba atzīst - Bulgakova stāstos saskatījis mūsdienu cilvēkam tik aktuālos, bet ikdienā piemirstos jautājumus. Sarunās ar teātra kolēģi Kasparu Zvīguli, komponistu Kārli Kazāku, kura oriģinālmūzika būs dzirdama arī izrādē, secinājuši: Jaunā ārsta piezīmēs ir tēmas, kas satrauc pašus un raksturojamas kā mūsdienu slimības. Tās ir atkarību tēmas - ne tikai alkohols un narkotikas, bet arī atkarība no darba, otra cilvēka, kad nemaz nemāki atrasties vienatnē ar sevi, visu laiku vajag kādu blakus, drūzmu, troksni. «Dažreiz izeju cauri Vecrīgai un nesaprotu: hei, ko jūs te tik trakulīgi svinat jau trešdienas vakarā? Kas tas ir? Kolektīvās bezapziņas neprāts?» spriež J. Vimba. «Bulgakovs šos stāstus sarakstīja teju pirms 100 gadiem, brīdi pirms Pirmā pasaules kara un tā laikā, taču to aktualitāte nav mazinājusies. Laikam par vispārcilvēciskiem jautājumiem viņš runājis! Kaut arī darbība risinās šķietami sadzīviskos apstākļos, vēsturiskais fons ir visai sakāpināts,» stāsta režisors un velk paralēles ar mūsdienām - spriedzi, kuru izraisījuši notikumi Ukrainā un Krievijas politiskās spēlītes, kas kutina nervus arvien plašāk Eiropā. «Visiem ir kādas nelāgas aizdomas, bet gribas cerēt, ka tā nav kaut kāda vēstures spirāle, kurā esam ierauti. Pirms Otrā pasaules kara Rīgā bija ļoti liels naktslokālu skaits, cilvēki metās izpriecās, it kā nojauzdami tuvojošos katastrofu. Uzskatu - māksla nevar to novērst, bet var aizkavēt vai mīkstināt notiekošo, tāpēc svarīgi ar cilvēkiem runāt, likt aizdomāties,» ir pārliecināts J. Vimba. Viņš uzskata - tieši Otrais pasaules karš daudz ko mainījis pasaules kolektīvajā apziņā, skatījumā uz dzīvi, daudz kas ticis nonivelēts vai aizmirsts, pazaudēts naivums, alkas pēc skaistuma tīrā veidā. Pārkāpts kam tādam, ko varbūt nevajadzēja zaudēt. Tāpēc iestudējuma darbība notiek tieši Otrā pasaules kara priekšvakarā, mazliet pārbīdot Bulgakova vēsturisko realitāti. «Gribas uzrunāt gados jaunus, bet psiholoģiski gana nobriedušus skatītājus (konkrētības labad uzsveru, ka tā vecuma robeža varētu būt 25-40 gadi), liekot viņiem aizdomāties, ka uz dzīvi var skatīties citādi - nemesties nekur pa galvu, pa kaklu, nebēgt darbā vai izpriecās. Nav sestdienas vakarā jāpieliekas līdz baltajām pelītēm, lai iztīrītu galvu!» ir pārliecināts režisors.