Un jāatzīst, ka Aleksandrs ne tuvu nav traks - turklāt lielisks sarunu biedrs, kas sasveicinās teju ar katru garāmgājēju, pasmaida, pasaka paldies par darbu, ko konkrētais cilvēks dara, un vēl novēl labu veselību. Dabas Diena apciemoja Aleksandru, lai noskaidrotu, kā norūdīt savu miesu un garu, lai, teju kailam rosoties salā, neķeras klāt aukstums.
Es nejautāšu, vai jums nav auksti, braucot pat ziemā puskailam ar riteni, drīzāk jautāšu - kā panākt to, ka nav auksti?
Pirmkārt, jāsaprot, ka tas nenotiek vienā dienā. Tas ir process gadu garumā. Viss sākās pirms aptuveni desmit gadiem, kad kādā dienā sajutu iekšēju vēlmi noaut apavus un iekāpt sniegā basām kājām. Tā arī izdarīju, stāvēju, un man palika tik viegli, it kā es atdotu visu savu iekšējo smagumu. Protams, tā bija pirmā reize un ilgi tā stāvēt nevarēju. Tad kādu reizi iekāpu āliņģī, un tā maz pamazām sapratu, ka ķermenis pierod pie aukstuma, gluži tāpat kā mūsu seja, kas nav jāieģērbj trīs kārtās. Sāku braukt ar riteni, velkot mugurā aizvien mazāk - braucu ar džemperi, tad atlocīju tam piedurknes, tad paliku tikai T kreklā līdz brīdim, kad jau vairākus gadus pārvietojos, ģērbies tikai šortos un sandalēs.
Jūs noteikti esat pieradis pie cilvēku skatieniem un komentāriem...
Jā, tādēļ man labāk patīk braukt ar riteni, jo, ja ietu kājām, kontrasts tomēr būtu vēl lielāks. Ir gadījies, ka eju kājām un pašvaldības policija mani rūpīgi nopēta. Tas tikai liecina par to, ka policija mūsu valstī strādā labi. Ne vienu reizi vien esmu nosaukts par trako, bet tai pašā laikā ir cilvēki, kas, mani ieraugot uz velosipēda, sajūsminās un atzīst, cik tas ir skaisti. Esmu radis dzirdēt visdažādākos komentārus, bet iemācījies cilvēku negatīvās domas sevī neuzņemt. Pats visiem novēlu labu veselību, pasaku paldies, jo domāju, ka tikai tā var dzīvot saskaņā ar sevi.
Ja kādu cilvēku var dēvēt par dabasbērnu, tad jūs pavisam noteikti. Kas ir jūsu noslēpums, ka savos 60 gados tik lieliski izskatāties un esat pie labas veselības?
Domāju, ka ikviens no mums ir dabasbērns. Galu galā, no dabas mēs esam nākuši un kādreiz pie dabas arī atgriezīsimies. Es neteiktu, ka man ir kāds noslēpums, es vienkārši ieklausos savā ķermenī, tas pats pasaka priekšā, kas tam ir vajadzīgs. Es tad nu arī cenšos ieklausīties. Jau 33 gadus uzturā nelietoju ne zivis, ne olas, ne gaļu, un nevis tāpēc, ka man kāds to neatļautu, es vienkārši sajutu, ka manam organismam tas nav nepieciešams. Tai pašā laikā veselu mēnesi katru dienu apēdu pa vienai paciņai sviesta, pēc tam vairs nejutu iekšēju vajadzību ne pēc gaļas, ne zivīm.
Kas ir tās lietas, kas jūsu organismam ir nepieciešamas?
Man, tāpat kā visiem cilvēkiem, ir nepieciešams daudz kustēties. Domāju, ka liela daļa mūsdienu cilvēka problēmu rodas no mazkustīga dzīvesveida. Dienas tiek aizvadītas pie televizora vai datora. Tā ir problēma, kā rezultātā cilvēks uzņem daudz negatīvu emociju. Joga man palīdz tās neitralizēt. Es slimoju ļoti reti, aptuveni reizi piecos gados varu saķert iesnas, bet man atliek tikai trīs dienas pēc kārtas pa stundai pastāvēt uz galvas, un iesnas pazudušas kā nebijušas. Man personīgi joga nav tikai vingrojumu komplekss, bet dzīves mācība, tomēr es priecājos par visiem cilvēkiem, kas nāk uz manām nodarbībām, lai izkustinātu savu organismu.
Izklausās, ka vērību pievēršat ne vien kustīgumam, bet arī pārtikai, ko lietojat. Kas visbiežāk ir jūsu ēdienkartē?
Ikdienā ēdu pākšaugus, graudaugus, dažādus dārzeņus un īpaši esmu iecienījis piena produktus - pienu, kefīru, sieru. Vienīgi neēdu veikalā nopērkamo biezpienu, jo tas veicina rūgšanas procesu vēderā, kas nav labi. Ja gribu biezpienu, tad pagatavoju to mājās, pieliekot vēl klāt sīpolus un ķiplokus, un garšo pavisam lieliski. Tāpat veselības nolūkos ēdu arī medu un ziedputekšņus.
Ar ko būtu jāsāk cilvēkam, kas nolēmis sevi norūdīt?
Jāsāk ar ieklausīšanos savā ķermenī. Ja grib sākt sevi norūdīt, ir jāsāk vairāk kustēties - ķermenim jātiek izkustinātam. Labi palīdzēs auksta duša no rītiem, ik pa laikam ieiet pirtī un iekāpt āliņģī, un tā maz pamazām jāsaprot, kurā virzienā ķermenis pats aizved.