Izlūks mirkli klusēja. Klausītāji grūdās tuvāk, cēlās pirkstgalos, atspiedās cits citam pret pleciem, lai paslietos augstāk un varētu redzēt un dzirdēt labāk.
- Viņu arī pārdeva, lai arī ne publiskajā izsolē. Pārdeva, par spīti karaļa pavēlei, - strauji stāstīja izlūks, saņēmies izrunāt vārdus, kas nāca visgrūtāk. - Es viņus redzēju. Viņiem visiem sejā iededzināja zīmi. Arī pāris gadu vecajiem... lai neviens nemūžam nešaubītos, ka viņi ir vergi. Un tad viņus steigšus nosūtīja uz Kastīliju un Itāliju.
Ernando redzēja, kā vīrietis, kas bija atbalstījies pret priekšāstāvētāja pleciem, atlaiž tvērienu un saļimst. Labu brīdi neviens neuzdrošinājās runāt: sāpes un izmisums šai ļaužu pulkā bija teju sataustāmi.
- Un kas notika ar Huvilesas vecajiem un nespējīgajiem? - bezcerības pilnā balsī kāds jautāja. - Viņu bija vismaz četri simti.
Ernando saspicēja ausis. Hamids!
- Tos par vergiem padarīja dezertējošie Mondehara karavīri.
Hamids paņemts verdzībā! Ernando juta, ka saļogās ceļgali, un atbalstījās pret kāda plecu.
Taču nebija izskanējis vēl viens jautājums! Jautājums, ko neuzdrošinājās izrunāt neviens no klātesošajiem. Pēdējās dienās moriski cits pēc cita iztaujāja Ernando, tie gribēja paši no viņa dzirdēt apstiprinājumu briesmīgajām baumām, kas klīda pa nometni. Visiem sievas un bērni bija palikuši Huvilesā, un viņš tiem vēl un vēlreiz atkārtoja, ko bija pieredzējis dzimtajā ciemā. «Bet tad, kad tu bēgi projām no laukuma, bija melna nakts, vai ne?» tie pārjautāja, negribēdami ticēt, ka iespējams nogalināt tik daudz nevainīgo. «Tu taču neredzēji, cik sieviešu un cik bērnu viņi tur nogalināja...» Un Ernando šādos gadījumos piekrītoši pamāja. Tonakt viņš bija kāpis un lēcis pāri līķu simtiem un bija dzirdējis, kāds naids un ārprāts apsēdis kristiešu armiju, taču kāpēc gan laupīt pēdējo cerību šiem vīriem un tēviem?
- Ir pagalam visas, kas bija palikušas ārpus Huvilesas baznīcas! Visas! - iekliedzās izlūks. - Vairāk nekā tūkstoš sieviešu un bērnu! Neizglābās neviena!
*
Pēc neilga laika ugunskuri kalnu virsotnēs moriskiem vēstīja, ka Mondeharas marķīzs ar savu armiju virzās uz Uhiharu. Ietekmīgākie munfī tikmēr bija pārliecinājuši Aben Umeiju, ka viņa sievastēvs Migels de Rohass to esot pierunājis nostiprināties Uhiharā tikai tāpēc, ka pats ar Mondeharas marķīzu esot noslēdzis vienošanos: apmaiņā pret Granadas halīfa galvu Migels de Rohass un viņa ģimene varēšot saglabāt brīvību un paturēt morisku kara laupījumu. Aben Umeija, tam noticējis, bez ilgas svārstīšanās nogalināja sievastēvu un lielāko daļu Rohasu dzimtas vīriešu un atteicās no savas pirmās sievas.
Tagad Aben Umeija ar savu karaspēku devās uz Paternu del Rio - uz ziemeļiem, uz Sjerranevadas grēdu. Aiz šī ciema citu vairs nebija, tālāk un augstāk bija vienīgi klintis, kraujas aizas, akmens bluķi un sniegs. Ernando gāja līdzi karaspēkam, turēdamies tuvu halīfam un tā ģenerālštābam, tālu no pārējiem mūļu dzinējiem, - viņa mūļi bija apkrauti ar zeltu un sudraba monētām, ar dārgakmeņiem un grezniem tērpiem, kas izšūti zelta pavedieniem.
(Turpinājums 6. jūnija numurā)