Pērnā gada nogalē sāka piepildīties veselības ministres Ingrīdas Circenes sen lolotais sapnis par īpašā «veselības nodokļa» ieviešanu. Saeima konceptuāli atbalstīja likumprojektu, kas paredz valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus nodrošināt tikai tiem, kuri maksājuši iedzīvotāju ienākuma nodokli vai par kuriem gādību uzņēmusies valsts - bērni, invalīdi u. tml.
Ar ideju par iedzīvotāju šķirošanu valstij ekonomiski izdevīgajos un neizdevīgajos ministre nāca klajā jau pirms vairākiem gadiem, asi iestājoties pret ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem, kas braucot pa lēto ārstēties uz Latviju. Dažādu iemeslu dēļ iecere ilgstoši neguva atbalstu pat pašas ministres partijas biedru vidū, taču nu izskatās, ka likuma virzībai trūkstošās balsis atrastas.
Neviens neapšauba, ka nodokļi ir jāmaksā. Taču nav ticības, ka slimnieku neārstēšana var būt efektīva sabiedrības pāraudzināšanas metode. Bažas raisa riski, kas saistīti ar negatīvo signālu, kas līdz ar likuma pieņemšanu tiks raidīts noteiktām sabiedrības grupām.
Skaidrs, ka likumus lasa vien šaura sabiedrības daļa. Vairākums ikdienā nepieciešamo informāciju gūst saskarsmē ar līdzcilvēkiem un no medijiem. Ja augsta valsts amatpersona saka, ka nodokļu nemaksātājiem par ārstēšanos būs jāmaksā pašiem, reti kurš ies detalizēti pētīt, vai nav iekļauts kādā izņēmumu kategorijā.
Taupot naudu, cilvēki pat infekcijas slimību gadījumos baidīsies laikus iet pie ārsta. Gaidīs, kad slimība būs sasniegusi tādu pakāpi, kad varēs saukt neatliekamo palīdzību. Tikmēr slimību izplatīšanās riskam būs pakļauti visi pārējie.
No nacionālo interešu viedokļa kaitīgs ir arī nepārprotamais vēstījums ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem - Latvijai esat vajadzīgi vien tad, ja te maksājat nodokļus. Cik mēs ietaupīsim, vēl vairāk atstumjot viņus no dzimtenes?
Ministres vadībā sagatavotais likums ir spilgts piemērs tam, pie kā noved apsēstības mākta rosīšanās svešā lauciņā. Tā vietā, lai uzlabotu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, Ingrīda Circene maksimāli fokusējusies uz finanšu ministra kompetencē esošo ēnu ekonomikas apkarošanu un papildu ienākumu avotu meklēšanu.
Absurdākais ir tas, ka likuma pieņemšana šībrīža redakcijā ķīlnieku lomā nostādītu medicīnas darbiniekus, kuru interesēs it kā darbojas ministre. Ko iesākt ārstam, ja pēkšņi izrādīsies, ka pie viņa atnākušais slimnieks nav iekļauts par valsts naudu ārstējamo sarakstā. Sūtīt, lai vispirms piereģistrējas bezdarbniekos vai sociālās palīdzības saņēmējos?
Likumā varbūt ir iespējams iekļaut normas, kas ļautu atrisināt šādas situācijas, taču tad mēs nonākam situācijā, ka visi ir pakalpojumu saņēmēji, tikai tad šādam likumam vairs nav jēgas.