Igaunijā identifikācijas kartes tika ieviestas 2002. gadā, līdz pirmajām elektroniskajām vēlēšanām pagāja trīs gadi, un tajā laikā notika sagatavošanās un tehnisko risinājumu meklējumi. 2005. gada sākumā elektroniskā balsošana tika izmēģināta pilotprojektā Tallinā, pēc veiksmīga iznākuma sistēma tā paša gada oktobrī pirmo reizi tika izmantota vēlēšanās. Kopš tā laika igauņi elektroniski piedalījušies divās parlamenta un divās pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
P. Vinkels uzsver, ka elektroniskā balsošana ir tikai viens no vairāk nekā desmit veidiem, kā vēlētājs Igaunijā var nodot savu balsi. Sākotnējā e-balsošanas ideja bija saistīta ar jauniešu, kuru aktivitāte bijusi problemātiska, iesaistīšanu vēlēšanās. Tāpat šādas sistēmas priekšrocības ir svarīgas Somijā un citviet pasaulē dzīvojošiem igauņiem. Līdz tam pašvaldību vēlēšanās varēja piedalīties, tikai atrodoties valstī, tagad tas iespējams no jebkuras vietas pasaulē. Pirmajās elektroniskajās vēlēšanās savu balsi caur internetu nodeva 10 tūkstoši cilvēku, bet pagājušajā gadā - 140 tūkstoši, kas ir aptuveni 15% no visiem balsstiesīgajiem igauņiem.
Kā sistēmas drošības vājo posmu P. Vinkels min lietotāju personīgos datorus, par kuru vēlētājam jābūt drošam, ka tam nav uzbrukumu no ārpuses. Tāpat izaicinājums ir saistīts ar apliecinājumu, ka vēlētāja dati ir patiesi. Vaicāts par tādu problēmu kā spēju nodrošināt vēlētāju anonimitāti, viņš norāda, ka šim jautājumam atrasts risinājums - balsis vienmēr tiek uzskaitītas tikai pēc tam, kad no tām atdalīti personas dati.