Englunds ir viens no Zviedrijas mūsdienu atzītākajiem vēsturniekiem, īpaši interesējas par Zviedrijas impērijas periodu. 2008. gadā izdevis savu jaunāko darbu The Beauty and The Sorrow, kas apkopo 19 cilvēku personiskas liecības par Pirmā pasaules kara notikumiem.
Jūs esat ievēlēts par Zviedrijas Akadēmijas ģenerālsekretāru kopš 2009. gada. Kā sākās jūsu darbs?
Kārtība ir gaužām vienkārša. Vienā dienā tu saņem zvanu «no zila gaisa», kura laikā informē, ka esi ieguvis šo amatu. Tas saglabājas visu dzīvi, un bez manis ir vēl 17 Nobela krēslu. Mūsdienās iestāšanās noteikumi atšķirībā no, teiksim, XVIII gadsimta ir mainīti tajā ziņā, ka kandidātam jābūt ne vecākam par 70 gadiem. Jauno sekretāru aicina, kolīdz viņa priekšgājējs nomiris vai arī kādu iemeslu dēļ atstādināts no amata. Nekad tā īsti neesmu interesējies, kādēļ izvēle krita par labu man. Etiķete nepieļauj uzdot jautājumus, kādēļ tā noticis. Jābūt laimīgam, ka esi izvēlēts, tas arī viss.
Kā mainījusies jūsu dzīve kopš stāšanās amatā?
Jāsaka, ka globāli nekas nav mainījies. Tiesa, Zviedrijas Akadēmija ir pilnīgi cita «spēle». Tas ir pilna laika darbs, un mani pienākumi saistīti ar izpildvaru. Esmu komitejas runasvīrs, tajā skaitā prezentēju Nobela darbu starptautiski un lokāli. Es joprojām turpinu rakstīt par vēsturi, lai gan gribētu to darīt krietni intensīvāk. Diemžēl šobrīd tas nav iespējams, un man nav ne jausmas, vai tas mainīsies tuvākajā nākotnē.
2009. gadā presei ziņojāt, ka Nobela literatūras balvas izvēle pēc būtības ir eirocentriska, tādējādi oponējot jūsu priekšgājēja Horāca Ehdāla nostājai par Eiropu kā pasaules literatūras centru. Kā jūs to komentētu šodien?
Esmu jau minējis iepriekš, ka šāda ievirze pastāv, un to var novērot Nobela literatūras balvas autoru sarakstā. Protams, nevaru analizēt situāciju pirms 50 gadiem, taču šobrīd es to redzu vairāk kā neapzinātu rīcību, ne tik daudz tīšu kaitējumu literatūrai, kas nav Eiropas autoru radītā. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka ir vieglāk sevi saistīt ar tekstu, kas radīts pašu mājās. Diemžēl šeit arī sākas problēmas, kuras maksimāli jānovērš.
Vai Tomasa Transtremera apbalvošana ir solis šo pārmaiņu virzienā?
Acīmredzot nav gan (smejas). Lai nu kā, mums jāpieturas pie pamatlietām, izvēloties balvas ieguvēju. Kas būtu - literārās kvalitātes. Esmu ļoti apmierināts ar šāgada izvēli. Turklāt autora nacionalitāte nedrīkst būt arguments Nobela apbalvojuma kontekstā.
Britu laikrakstam The Guardian minējāt, ka, lai strādātu pie eirocentrisma izskaušanas, ieviesāt praktiskus risinājumus. Piesaistījāt ekspertu grupu, kas Nobela vajadzībām strādā ar amerikāņu literatūras darbiem u. tml.
Jā. Pamazām izvēršam sistēmu, tā, protams, nebūs vērsta tikai amerikāņu virzienā. Runa ir par attieksmi kopumā, sākot darbu atlasi. Kolīdz tiek panākta sapratne par pasaules literatūru šodien, varam domāt par praktisko darbu. Šim nolūkam piesaistām ekspertus no dažādām pasaules valstīm, kuri regulāri ziņo par jaunumiem literatūrā. Saņemam palīdzību arī tulkošanā, ja darbs nav pieejams angļu, franču, vācu vai, teiksim, ķīniešu valodā.
Ārvalstu prese Nobela komiteju kritizējusi par to, ka balvas piešķiršanai ir politisks raksturs. Kādas ir jūsu domas?
Mana atbilde - ja tu nevari pateikt neko citu par Nobela komitejas lēmumu, vienmēr pastāv iespēja piesaistīt politiskus motīvus. Es vēl varu saprast eirocentrisma kritiku, taču šis nu gan ir muļķīgi. Vairākus gadus no vietas mums pārmeta atbalstu t. s. kreisajiem. Pagājušā gada balvas ieguvējs Mario Vargass Ljosa bija pārliecināts labējo pārstāvis, un tad mēs pēkšņi kļūstam par labējo piekritējiem. Tas ir absurds. Lielākoties to veic paši žurnālisti, kuri nereti izvēlas palikt savu spriedumu komforta zonā, nevēloties iedziļināties citos apbalvojuma piešķiršanas aspektos.
Laikraksts The Independent savukārt kritizējis arī pašu Nobela komitejas biedru darbu. Proti, šis biedrs rūpējas par kāda konkrēta autora lobiju, lai rezultātā tieši izvēlētais favorīts saņemtu balvu, kas naudas izteiksmē nav maza.
Domāju, ka tas bija vienkārši pārpratums. Saskaņā ar Nobela dibinājuma statūtiem šī darba process ir strikti konfidenciāls. Pēdējos desmit gados izskanējušas vairākas versijas par šo jautājumu. Preses rīcībā tiek iegūta informācija, kas lielākoties satur detaļas un viedokļus, taču ar to nepietiek, lai apstiprinātu, ka šis lobijs patiešām eksistē. Varu droši teikt, ka mums nav tādas autoru rindas, kuri gaida savu kārtu. Tas tā vienkārši nestrādā. Zviedrijas laikrakstos teorijas par lobiju izskan bieži, faktiski katram ir sava teorija, kā īstenībā ir.
Kā ziņu par šāgada laureātu uztver paši zviedri?
Cilvēki šeit par Nobela balvām runā bieži un daudz. Un tas ir labi. Tas liecina par to, ka šim procesam arī Zviedrijā ir vērtība. Saistībā ar Transtremeru šeit valda liels entuziasms, jo bija diezgan maz cerību, ka viņš jebkad kļūs par laureātu. Tāpat es šaubos, ka manas dzīves laikā būs vēl kāds zviedru tautības autors, kurš saņems Nobelu. Šobrīd nav otra tāda kalibra autora, kuru nominēt. 1974. gadā balvu ieguva Nobela komitejas biedrs, zviedru autors Harijs Martinsons. Saņēmis nopietnu kritiku vairākus gadus no vietas, drīz pēc tam viņš izdarīja pašnāvību. Lai gan neviens tā īsti nezina rīcības motīvus, tas ir skumjš precedents Zviedrijas vēsturē. Vispār uzskatu, ka piešķirt balvu komitejas biedram bija kļūda ar traģiskām sekām. Tā zviedriem acīmredzami ir bijusi milzīga trauma 40 gadu garumā.
Tomass Transtremers Nobela balvai ticis nominēts ikreiz, sākot ar 90. gadu sākumu. Kādēļ viņš kļuvis par laureātu tikai šogad?
Tas ir āķīgs jautājums. Mēs nediskutējam par kritērijiem un vērtēšanas darbu. Informāciju tur noslēpumā vēl 50 gadu pēc laureāta vārda paziņošanas. Iemesls, kādēļ Transtremeru apbalvo tikai šogad, ir tas, ka to piešķirt varējām tādam zviedru autoram, kurš guvis ilgstošus un nopietnus panākumus visā pasaulē. Transtremera darbus tulko vairāk nekā 50 valodās, līdz ar to viņš ir bijis sasniedzams plašam lasītāju lokam. Šis gads vispār bija ļoti smags, lai tiktu pāri iepriekš minētajām traumas sekām. Šķiet, ka esam beidzot tikuši tam pāri.