Jaunā programma gatava būs novembrī, bet šobrīd sabiedrības vērtējumam nodota ievaddaļa, lai apspriestu. _Dienas_ aptaujātie eksperti norāda, ka pats integrācijas programmas izstrādes fakts ir nozīmīgs, taču izpratne par to, kam šajā dokumentā jābūt, atšķiras.
Nodomi bija labi
Valsts programma Sabiedrības integrācija Latvijā bija izstrādāta jau 2001. gadā, un tajā bija norādīts, ka «sabiedrības integrācijas pamats ir lojalitāte pret Latvijas valsti, apziņa, ka ikviena indivīda nākotne un personīgā labklājība ir cieši saistīta ar Latvijas valsts nākotni, tās stabilitāti un drošību. Tās pamats ir gatavība labprātīgi pieņemt latviešu valodu kā valsts valodu, cieņa pret latviešu un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodu un kultūru». Programmā bija uzsvērts, ka cittautiešiem uzticēšanās pamatā ir pārliecība, ka Latvijas valsts interesēs nav viņu izraidīšana, piespiedu asimilācija vai tiesību ierobežošana. Īpaši bija norādīts, ka netiek atbalstīta divkopienu valsts veidošanās, modelis «divas sabiedrības vienā valstī» un sabiedrības atsevišķu daļu konfrontācija. Tomēr joprojām eksperti norāda, ka Latvijā ir manāmas divkopienu valsts pazīmes. Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (Vienotība) uzsver, ka jaunajā programmā problēmas būs definētas daudz skaidrāk: «Visās lielajās pilsētās dominē krievu valoda. Daļa sabiedrības dzīvo citā ģeopolitiskajā telpā ar piederības sajūtu Krievijai un atšķirīgu attieksmi pret NATO. Tas, ka vēlēšanās cilvēki balso pēc nacionālā principa, parāda sabiedrības sašķeltību.» Tāpēc programmā būs uzsvērts, ka integrācijas politika balstīsies uz latviešu valodas, latviskas kultūrtelpas un padomju ideoloģijas nesakropļotas sociālās atmiņas un vēstures izpratnes pamata. Programmu paredzēts īstenot, visplašākajā veidā iesaistot pilsonisko sabiedrību, kā arī pievēršot uzmanību latviešu valodas un Latvijas vēstures mācīšanai skolās. «Interesanti, ka daudzas Eiropas valstis ir atzinušas, ka arī tām pastāv problēmas saliedētas sabiedrības veidošanā, un visas šīs valstis runā par nacionālo identitāti, kopīgām kultūras vērtībām un valodu,» uzskata ministre.
Atšķiras izpratne
Līdzīgi kā līdz šim, arī ap jauno dokumentu diskusijas raisās galvenokārt par krieviski runājošās minoritātes integrāciju, kaut gan programmas mērķis ir daudz plašāks. S. Ēlerte atgādina, ka mazākumtautību tiesības ir aizsargātas Satversmē, bet reizēm ir centieni mazākumtautību jēdzienu piemērot no padomju laika saglabātajai krievvalodīgo kopienai, kurā ir daudzu mazākumtautību cilvēki, bet viņus identificē pēc krievu valodas lietojuma, mēģinot tai panākt īpašu statusu Latvijā. Tādas pieejas aizstāvji būtībā vēršas pret mazākumtautībām, uzskata ministre. Programmā ir iekļauts atvērtās latvietības princips, pieļaujot, ka par latvieti var ne tikai piedzimt, bet arī kļūt. Tam nepiekrīt Latvijas Krievu kultūras biedrības valdes priekšsēdētāja Jeļena Matjakubova. «Nevar piedāvāt kļūt par latvieti, arī cilvēkiem no jauktajām ģimenēm ir sava identitāte. Es vienlaikus esmu krieviete, Latvijas iedzīvotāja, eiropiete un pasaules cilvēks, bet šie jēdzieni nevar būt pretrunā. Es nevaru būt vienlaikus krieviete un, piemēram, gruzīniete. Par latvieti kļūt es nevaru, bet es varu būt daļa no Latvijas tautas,» norāda J. Matjakubova. Viņa uzsver - ja cilvēks kaunas no savas tautības, tas ir slikts rādītājs valstij. To, ka krievvalodīgajā sabiedrībā ir pierasts nošķirt «latiš» - latvietis un «latvijec» - Latvijas iedzīvotājs, atzīst arī Latvijas Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētājs Sergejs Timofejevs. Viņš uzsver - programmu varēs praktiski realizēt tad, ja sabiedrībā pieaugs kultūras līmenis: «Ne tikai iemācīties latviešu valodu, bet būt spējīgiem uztvert latviešu gleznotāju, kino meistaru un citu kultūras darbinieku veikumu kā savu kultūru. Ne ar kādām instrukcijām to nav iespējams panākt. Ir svarīgi strādāt, lai krieviski runājošajai sabiedrības daļai pieaugtu kultūras līmenis. Cilvēks, kas orientējas mūsdienu kultūrā, vieglāk varēs uztvert to, kas ierakstīts integrācijas programmā.»