Te jau agrāk ir kartēti Latvijas un Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamie biotopi un aizsargājamās augu sugas. Ilze Rēriha pēta biotopus, vaskulāros augus un sūnas, kas ir Ilzes kaislība, kā arī rūpējas par to aizsardzību. Dabas Diena bruņojās ar pacietību un palielināmo stiklu un atklāja mazo sūnu senos noslēpumus.
Dinozauru laikabiedres
Sūnas esot vieni no pirmajiem augiem uz sauszemes. Tiek uzskatīts, ka tās ir cēlušās no zilaļģēm, ir to radinieces, jo tām ir vairākas kopīgas īpašības šūnu līmenī. Sūnām nav vadaudu, pa kuriem pārvadīt ūdeni un barības vielas, tāpēc tās neizaug lielas un augšanai iecienījušas galvenokārt mitras vietas. Tām nav arī sakņu sistēmas, un ūdeni un barības vielas tās uzsūc caur virsmu. Daļai sūnu ir nelieli izaugumi rizoīdi, kas piestiprina sūnu pie substrāta - zemes, koku mizas u. tml. Sūnas vairojas ar sporām, un arī vairošanās procesā tām nepieciešams ūdens. Daļa sūnu uzkrāj un saglabā ūdeni, tā piedaloties mežu un purvu ūdens režīma saglabāšanā. Sūnas darbojas arī kā bioindikators - ja zālājā aug sūnas, tas norāda, ka augsne ir skāba. Īpašais sūnu veids sfangi, kas sastopams purvos, veicina kūdras veidošanos. No apakšas tās sadalās, trūd, un no to «atliekām» veidojas kūdra. «Latvijā reģistrēto sūnu skaits ir ap 580 sugām. Tā kā valstī ir maz šīs jomas speciālistu, nevar uzskatīt, ka šī augu grupa ir pilnībā izpētīta - gandrīz katru gadu tiek konstatēta kāda jauna sūnu sugu Latvijas florā, tāpēc arī sugu skaits aptuvens; turklāt bieži rodas grūtības ar sugu noteikšanu, jo tas ir piņķerīgs darbs ar mikroskopu, pazīmes noteicējos pārklājas, trūkst salīdzinošā materiāla,» stāsta I. Rēriha. Pavirši vērojot, sūnas šķiet visai līdzīgas, taču tuvplānā atklājas to daudzveidība un krāšņums - sīkās lapiņas ir bārkstainas un plūksnainas, arī toņi variē plašā gammā no gaiši zaļa līdz piesātināti brūnam. Lietū samirkušas, tās izceļas jo īpaši, un slapjais mežs brīnišķīgi smaržo.
Noslēpumainie atsegumi
Atšķirīgās vietās uz dažādām virsmām sastopamas arī atšķirīgas sūnas. Kaļķupes ielejā slēpjas pat vairāki aizsargājami biotopi - nogāžu un gravu meži, smilšakmens atsegumi ar vairākām augu sugām: vaskulāriem augiem, piemēram, meldru kosu, sūnām: mēlītes vijzobi - bālo un apaļvācelītes, mazo ķīļlapi, sprogaino bartrāmiju, struplapu zeligēriju u. c. Smilšakmens atsegumu biotopa izplatība Latvijā ir ļoti ierobežota. Galvenokārt tie sastopami upju ielejās (Abava, Gaujas baseins, Salaca u. c.), arī mazo upju ielejās un sāngravās, retāk reljefa kāplēs, ko šķērso nelieli strauti un upītes (Slīteres Zilie kalni). Kaļķupes ieleja veidojusies, Pilsupei (veidojas, satekot Kaļķupei un Mazupei), šķērsojot Slīteres Zilo kalnu turpinājumu dienvidos no Vīdales un Kaļķiem. Tā rezultātā izveidojusies izteikta upes ieleja ar ļoti sazarotu gravu un sānu gravu tīklu, kur vietām redzami Devona perioda smilšakmens atsegumi. Viena no teritorijas izteiksmīgākajām reljefa formām ir Puiškalns (Kaļķupes un Mazupes satekas vietā) - pilskalns un sena svētvieta. Smilšakmens atsegumu ģeoloģisko vērtību nosaka to vecums, izmēri, fosiliju ieslēgumi iezī, ieža noturība pret ārējās vides faktoriem (to ģeoloģiskā uzbūve, ieža plaisājumi, orientācija pret debess pusēm u. c.). Kaļķupes ielejā vijas un līkumo akmeņainā upīte, krauja veido īstu gravu labirintu, bet gleznainās nogāzes ir sēņu pilnas!