Tad nav nekāds brīnums, ka pašiem latviešiem vairs nav skaidrs, kur sākas latviešu valoda, kur tā turpinās dialektos un pārtop par literārās valodas tradīcijām un kur noslēdzas ar izlokšņu bagātībām. Rezultātā Latgales latviešiem gadu desmitiem no paaudzes paaudzē ir jāpacieš aplami aizvainojumi par «nevēlēšanos piekāpties kopnacionālo interešu vārdā». Pat Latgales bērniem netiek pilnvērtīgi izstāstīts par latviešu valodas bagātību, ja to neuzņemas kāds vietējais skolotājs - entuziasts vai folkloras darbonis. Tā Latvijā šobrīd viena latviešu valodas daļa tiek valstiski sargāta, skolās mācīta, atbalstīta valsts apmaksātajos plašsaziņas līdzekļos, un joprojām tiek plaši runāts par tās apdraudējumiem, taču otra latviešu valodas daļa tiek atstāta tikai par ģimenē kopjamu, nevalstisko organizāciju uzturamu un folkloras kopās pieļaujamu tradīciju bez jebkāda valsts sistemātiska atbalsta.
Var saprast, ka valstī trūkst līdzekļu un jātaupa, bet vai tas ir taisnīgi pret veselu latviešu tautas daļu, kas savulaik nosaukta par «vitebskiešiem», tad pirms 100 gadiem nodalīta ar terminu «latgalieši», Kārļa Ulmaņa laikos no skolām nīdēta viņu valoda, padomju laikos vispār aizliegta... un arī tagad nu jau vairāk nekā 20 gadu tās glābšana atstāta tikai «pašu slīcēju rokās». Tajā pašā laikā par valsts naudu tiek finansētas mācību stundas mazākumtautību valodās: poļu, krievu, ukraiņu u.c. Bez šaubām, bērna vispārējai attīstībai arī mācām svešvalodas (vācu, angļu, franču u.c.). Tomēr cilvēks nekļūs par patiesu savas valsts patriotu, ja viņš nav audzināts arī par sava pagasta, sava novada un reģiona patriotu. Ir grūti prasīt, lai Latgales latvietis kļūst par vienas latviešu valodas daļas sargātāju, ja tajā pašā laikā pati valsts rāda piemēru, ka otru latviešu valodas daļu varam vienkārši aizmirst!
Ar milzīgām grūtībām ir panākts, ka šī gada tautas skaitīšanā vismaz noskaidrosim, cik vēl ir palicis «otrās» latviešu valodas daļas lietotāju, kas lieto šo nenovērtējamo mūsu nācijas bagātību par spīti tam, ka pat savā valstī joprojām ir atstāta likteņa varā. Ar vēl lielākām grūtībām latgaliešu nevalstiskās organizācijas sastapušās pašu latviešu valsts Izglītības un zinātnes ministrijas birokrātu aparātā, kuram nu jau četrus gadus (!) tiek mēģināts izskaidrot, cik valstiski svarīgi būtu saprotami sabiedrībai izskaidrot, kas īsti ir likumā lietotais termins «latgaliešu rakstu valoda» - vai tā ir latviešu valodas daļa vai tomēr svešvaloda, kā to savā lēmumā 2009.gadā atzinusi LR Augstākā Tiesa? Kā lai Izglītības un zinātnes ministrijai izskaidro, ka tieši skaidras valstiskas rīcības trūkums šajā jautājumā dod vietu spekulācijām no dažādu politisko spēku puses un rada draudus Latgales latviskuma pakāpeniskai, bet neatgriezeniskai zaudēšanai? Vai tā mēs neriskējam ar laiku zaudēt visu Latgali, līdzīgi kā jau esam atdevuši Abreni?
Vēsturiski bieži vien tiek atzīmēts, ka tieši LAT-gale ir LAT-vijas sākums. Tik vieglprātīgi zaudējot sākumu, mēs radām apdraudējumu arī mūsu valsts turpinājumam.
Juris Viļums, biedrības Latgolys Saeima valdes priekšsēdētājs