No mūsu skatpunkta universitātes ir publiskas institūcijas, tātad augstākā izglītība nav tikai privātam labumam, un ir jābūt arī nozīmīgam publiskam ieguldījumam. Mums ideāls modelis būtu, ja valsts finansētu gan augstskolas, gan studentus. Tas nenozīmē, ka pilnīgi visam jābūt par brīvu, bet studentam, sākot studijas, nevar uzkraut pārāk lielu [finansiālo] slogu. Vairākās valstīs ir diskusijas par studiju maksu ieviešanu vai sloga pārnešanu no valdības uz studentu pleciem. Piemēram, Lielbritānijā palielināja aizdevumus, un ar tiem studenti iegūst naudu, ko samaksāt augstskolām, bet mēs redzam, ka joprojām mainās veids, kā studenti uzlūko augstāko izglītību. Viņiem tā ir parāds. Bet mainās arī augstskolu stabilitāte, jo šajā sistēmā, kas pamatā ir uz tirgu orientēta, tikai labākajām augstskolām veicas labi. Visas pārējās, kurās mācās lielākā studentu daļa, ir palikušas neaizsargātas.
Stratēģiskās analīzes komisija prezentējusi finansēšanas modeli, ko iesaka ieviest Latvijas augstākās izglītības sistēmā. Tas ir ļoti tuvs Lielbritānijas modelim - visiem jāmaksā par studijām, bet ir skaidra kreditēšanas sistēma. Tātad no jūsu iepriekšējās atbildes izriet, ka es esat pret to kritisks?
Pirmām kārtām aizdevumiem ir jābūt kontrolētiem centralizēti un tiem jābūt pieejamiem visiem studentiem, jo bieži vien problēma ir daudzie ierobežojumi. Tā ir problemātiska reforma, kas uzliek slogu uz studentu pleciem, bet nepalīdz valdībai samazināt izmaksas. Bet īstā problēma var būt tā, ka studenti uz augstāko izglītību sāks raudzīties kā uz patēriņa preci, nevis domās par mācīšanos un kompetenču iegūšanu. Faktiski tā ir šīs reformas problēma - tā padara studentus par patērētājiem, nevis mācību procesa dalībniekiem. Problēma arī tā, ka uz tirgu orientētā modelī arī augstskolas var kļūt ļoti nestabilas. Tās var sākt rīkoties saskaņā ar tirgus prasībām un censties uzlabot darbu tikai tajās pozīcijās, kuras tām nodrošinās labāku pozīciju reitingos.
Bet kas ir alternatīva? Piemēram, Latvijā tikai katrs ceturtais students ir budžeta grupā.
Ir labi piemēri - Francijā, dažās Vācijas daļās palielina finansējumu, dažās valstīs to nesamazina. Arī Igaunijā valdība ir vienojusies par bezmaksas augstākās izglītības ieviešanu. Es domāju, ka to var izdarīt, ir tikai jautājums par politiskajām prioritātēm. Jā, tas nozīmē lielus ieguldījumus, bet to atdeve būs daudz augstāka nekā no ieguldījumiem citās pozīcijās. Arī demogrāfiskā krīze palīdz, jo studentu skaits būtiski samazināsies.
Vai ir tendence, ka studenti no valstīm, kurās ir studiju maksa, izvēlas studēt valstīs, kurās ir bezmaksas augstākā izglītība?
Ja studiju maksa būs ļoti augsta, tas liks studentiem apsvērt šādu iespēju. Bet jāsaprot, ka runa nav tikai par studiju maksu, bet arī par citiem atbalsta mehānismiem, jo studentiem ir arī citas izmaksas. Ja vēlies studēt pilna laika programmā, ir kaut kas jāēd un kaut kur jādzīvo. Tās ir lielas augstākās izglītības pieejamības problēmas. Piemēram, dažās valstīs ir samērā augsta studiju maksa, bet ir cita veida atbalsts studentiem, kā granti, kredīti, kas nosedz daļu no studentu izdevumiem, subsidētas pusdienas, segti dzīvošanas izdevumi. Tādēļ ir jāskatās uz ainu kopumā. Neviena finansēšanas sistēma nav perfekta, ja tā balstās tikai uz studiju maksu.
Kādi finansēšanas modeļi vēl ir iespējami?
Ir dažādi modeļi. Viens no tiem balstās uz aizdevumu izsniegšanu studentiem, un tad visiem ir jāmaksā studiju maksa. Ir gadījumi, ka studenti sedz tikai kādas administratīvās izmaksas, kas reizēm var būt diezgan nozīmīgas, piemēram, 1000 eiro semestrī. Bet ir iespējama arī nodokļa ieviešana, to varētu dēvēt par absolventu nodokli. Tas nozīmē, ka studentiem būtu jāatmaksā studiju maksa līdzīgi kā kredīts, bet šis nodoklis varētu būt progresīvs. Tātad tie, kuri nopelna vairāk, arī atmaksātu valstij vairāk, jo viņu privātais labums ir daudz lielāks. Savukārt tiem, kuri pelna maz, jāatmaksā nebūtu gandrīz nekas. Šis nodoklis arī būtu jāmaksā 20-30 gadu līdzīgi kā kredīts, bet svarīgi, ka tas būtu jāmaksā centralizēti - valstij. Tātad tā nebūtu uz tirgu orientēta sistēma, kur naudu saņemtu tikai tās augstskolas, kurām vairāk absolventu, bet naudu augstskolām varētu sadalīt centralizēti, tādējādi būtu publiska atbildība par naudas sadali.
Šāds modelis nekur nav ieviests, bet tas ir priekšlikums, par ko mēs diskutējam Eiropas Savienības līmenī, un dažas no mūsu dalīborganizācijām to apspriež.
Latvijā pieminēta arī tā dēvētā līdzmaksājuma iespēja - par studijām maksātu visi, bet maksājums būtu mazāks nekā tagad...
Ja nemaldos, šo modeli ieteica OECD. Šeit problēma ir tā, ka, nosakot zemas studiju maksas, kas būtu jāmaksā visiem, nav garantiju, ka nākamā valdība, samazinot budžeta finansējumu, tās nepalielinās. Ir ļoti viegli tās nedaudz palielināt, pēc tam vēl nedaudz, vēlāk - vēl nedaudz. Ir pētījumi par to, kā tiek ieviesta studiju maksa, piemēram, Austrālijā, vairākās Eiropas valstīs. Tas parasti sākas ar nelielu summu, kas jāmaksā studentiem, nāk nākamā valdība un to palielina. Tā beigu beigās tiek apcirpts valsts finansējums, un vairāku gadu laikā pakāpeniski studiju maksa tiek uzlikta tikai uz studentu pleciem.
Daudzi Latvijas studenti strādā. Vai tā ir aktuāla problēma arī citās Eiropas valstīs?
Mūsdienās vidējā studenta profils ir ļoti mainījies. Studenti vairs nav vecumā no 18 līdz 24 gadiem, tie ir cilvēki, kas mācās mūža garumā un arī pirmo reizi universitātē iestājas daudz vēlāk. Tā kā studentu vidējais vecums daudzās valstīs pieaudzis, ļoti bieži viņi arī strādā. Taču iemesli, kāpēc viņi strādā, ir dažādi. Bieži vien tas ir tāpēc, ka viņi ir pieaugušie un viņiem jau ir darbs. Daudzās valstīs, kur nav atbalsta sistēmas studentiem, vienīgā iespēja, kā viņi var samaksāt par studijām, ir strādāt. Un tā ir problēma. Pētījumi liecina, ka vairākās valstīs studenti darbam un studijām velta vairāk laika, nekā vispār ir iespējams, lai cilvēks varētu normāli funkcionēt. Šajos gadījumos kvalitāte varētu būt zema. Lai nodrošinātu izglītības kvalitāti, daudzas valdības prasa, lai studenti studētu pilnu laiku, un tādēļ pakārto tam finansēšanas sistēmu. Piemēram, Zviedrijā ir noteikts ierobežojums, cik daudz strādāt studentiem ir ļauts nedēļas laikā, jo viņi saņem stipendijas no valsts. Ja viņi strādā vairāk, stipendiju nesaņem.
Eiropas Savienības līmenī izskan bažas par jauniešu bezdarbu. Vai par to atbildīga arī augstākā izglītība?
Es domāju, ka darba devēji vairāk skatās uz potenciālā darbinieka kompetencēm, tāpēc pats grāds darbu negarantē. Augstākās izglītības sistēmas, sevišķi Austrumeiropā, ir bijušas diplomu fabrikas - augstskolas izsniedza diplomus arī studentiem, kuri studijas gandrīz neapmeklēja. Tas lielākoties ir novērsts, bet mācīšanas līmenis un uzmanība, kas tiek pievērsta kompetencēm, daudzos gadījumos joprojām ir zema. Kamēr universitāšu attieksme nemainīsies un netiks domāts, ko katrs students no studijām tiešām iegūs, nebūs saskaņas starp darba tirgus un studentu gaidām un to, ko universitātes reāli dara. Ja skatāmies, kā notiek mācīšana, - tās joprojām lielākoties ir masu lekcijas, nav interaktivitātes.
Studentiem ir jāmācās fakti un pēc tam vienkārši jāuzraksta. Tā nav aktuāla kompetence, tās ir zināšanas noteiktam laika sprīdim, jo to vienalga laika gaitā aizmirsīs. Tas nav derīgi darba tirgum. Tam ir jāmainās.
Kā?
Ir nepieciešama vairāk studentos centrēta pieeja. Izglītībai ir jābūt rezultātos balstītai, un jāmainās arī pasniedzēju izglītošanai. Pasniedzējiem jāapgūst efektīvākās mācīšanas metodes, viņiem tās jāapgūst kursos, augstskolām ir jāpiešķir vairāk naudas tieši mācīšanas kvalitātes nostiprināšanai. Pašlaik augstskolas vairāk koncentrējas uz izcilību pētniecībā, nevis uz mācīšanas kvalitāti.
Tiesa, par augstskolu pasniedzējiem var strādāt jomas speciālisti, kuriem lielākoties nav nekādas pedagoģiskās izglītības.
Jā, tas ir jāievieš. Tai nav jābūt formālai izglītībai, bet ir jābūt tādiem stimuliem. Piemēram, kursiem. Es domāju, ka arī tas palīdzētu cīnīties pret jauniešu bezdarbu.
Bet ir vēl viena problēma - darba tirgus nav pietiekami elastīgs. Tie, kuriem ir darbs, ir aizsargāti, un tie, kuriem nav darba, ir pilnīgi ārpus tā. Ir jādod iespēja arī jauniem cilvēkiem - ja viņi vienkārši nevarēs nokļūt apritē, mēs zaudēsim veselu paaudzi. Vecākai paaudzei ir jāsaprot, ka pēc 20 gadiem nebūs, kas maksā viņiem pensijas, ja tagad jauno paaudzi nelaidīsim darba tirgū.
Bieži vien universitātes saņem pārmetumus, ka to programmas ir pārāk akadēmiskas...
Domāju, ka jautājums ir vairāk par transversālajām prasmēm. Piemēram, kā rakstīt CV, kā sazināties, valodu prasmes, kā uzrakstīt biznesa plānu... Šāda veida lietas jāmāca visiem, bet tas nenotiek. Tagad akadēmiskajā pasaulē ir uz pētniecību orientētas diskusijas. Visi saka - mums vajag vairāk inženieru, bet bieži vien viņiem tiek mācītas tikai ļoti specifiskas prasmes, kas ilgākā termiņā var nebūt vajadzīgas. Ekonomika un sabiedrība mainās, tāpēc izglītībā ir jādod vispārējas kompetences, kas sniegtu iespēju vēlāk iemācīties ko jaunu. Tas nozīmē, ka izglītībai jābūt vairāk starpdisciplinārai. Piemēram, var savest kopā mākslas, vēstures, politikas zinātnes studentus ar inženieriem, lai radītu ko jaunu. Tā arī inovācijas rodas. Tam ir jāmainās, un tas ir efektīvāk, nekā valdībai spiest jauniešus apgūt noteiktas jomas. Ja cilvēki gribēs studēt sociālās zinātnes, viņi vienalga studēs, bet es runāju par perspektīvu paplašināšanu.
Kādas galvenās problēmas nodarbina Eiropas studentus?
Tās faktiski ir divas lietas, par ko mēs arī runājām. Pirmkārt, finansēšana. Studentus šis jautājums ļoti nodarbina. Otrkārt, kvalitāte - kas notiek auditorijās, kā iegūt maksimāli daudz no studijām. Jā, protams, ir studenti, kuri tikai grib diplomu, bet lielākajai daļai studentu rūp studiju kvalitāte. Par to mums ir pastāvīga diskusija.