Veselīga skepse - tas ir labi, saka individuālie treneri jeb _kouči_ un norāda, ka koučings nav un nebūs panaceja. Arī biznesa apmācību un psiholoģijas eksperti vērtē, ka koučings ir ļoti labs rīks darbā ar sevi vai darbinieku kolektīvu, tomēr nederēs visiem un vienmēr.
Eksperts būsi pats
Koučings līdzinās psiholoģijai, konsultēšanai, treniņiem, mentoringam un citām motivēšanas, personības izaugsmes un attīstības metodēm. Faktiski koučinga elementi jau eksistē tajās visās: divu pušu dialogs, sadarbība, jautāšana un klausīšanās, atgriezeniskā saite. Atšķirība tomēr slēpjas tajā, ka koučs nedod padomus un neiejaucas ar savu viedokli, vērtējumu vai risinājumu, skaidro Inga Štālhuta, Starptautiskās Kouču federācijas Latvijas pārstāvniecības dibinātāja un viceprezidente. «Koučs uzdod mērķtiecīgus jautājumus, lai vērstu cilvēka fokusu pašam uz sevi, saviem resursiem, savu situācijas redzējumu, uz iekšējās skaidrības iegūšanu - kur tu esi šobrīd, kur vēlies nokļūt, kas ir tavs mērķis, kas tev traucē to sasniegt. Koučings ir kvalitatīva komunikācija.» I. Štālhuta uzsver, ka koučam nav jābūt ekspertam jomā, kurā viņš tobrīd darbojas. Koučs ir pavadonis, kas cilvēkā pamodina spēju izlemt, rīkoties, bet eksperts un atbildīgais ir pats cilvēks.
Koučingu bieži jauc ar citām metodēm. Arī ar psiholoģiju, domājot - tas domāts tiem, kas netiek ar sevi galā. Tā gluži nav, turklāt atšķirībā no psiholoģijas koučings fokusējas nevis uz pagātni, bet gan uz tagadnes saikni ar nākotni. «Metožu, kā cilvēki meklē risinājumus, ir daudz, un tas ir ļoti labi,» I. Štālhuta teic. Izvēlēties palīdz kalpošana skaidrības dievam - izsecinot, kas ar tevi notiek, kas tev vajadzīgs, intuīcija pasaka priekšā arī metodi, ko izmantot. Koučingā svarīga ir savstarpēja uzticēšanās. Ja tās nav - labāk nesākt.
Ar koučingu nereti saistās arī maldīgi priekšstati - ka koučings ir invāzija, kas tevi padara ievainojamu un neaizsargātu; ka šāda jautājumu uzdošana ir tikai naudas pelnīšana; arī - ka koučings ir vienīgais un vislabākais veids, kas var atrisināt visas problēmas. Tiesa, maldi tiek apgāzti vēl pirms koučinga sākšanas, kad koučs ar potenciālo klientu izrunā visas detaļas, lai netiktu gaidīts neiespējamais. Savukārt sesiju daudzums atkarīgs no mērķa, ko grib sasniegt.
Labs, bet ne universāls
Koučingam veltītā uzmanība patlaban šķiet mazliet pārspīlēta - iespējams, tāpēc, ka koučings ir pagaidām jauna lieta, savā viedoklī dalās Ligita Šmeile, uzņēmuma Komercizglītības centrs valdes priekšsēdētāja. «Tas ir ļoti labs veids, kā strādāt ar personālu, taču nav vienīgais, kā sasniegt rezultātu,» viņa saka. Pēc L. Šmeiles domām, koučings vairāk piemērots individuālam darbam, nevis kolektīvam, turklāt ne visiem darbiniekiem un ne visās situācijās. «Būtiskākais ir būt elastīgiem. Instrumentu kastē jābūt dažādiem instrumentiem, jo viena universāla risinājuma visam nav,» viņa teic.
Arī psiholoģe Dace Rolava uzskata, ka koučingā nekā kritizējama nav. Skepse pret koučingu, viņasprāt, saistās ar to, ka tas izmanto arī neirolingvistiskās programmēšanas paņēmienus, bet jebkāda manipulācija ar apziņu (pat pozitīvā nozīmē) daudziem atsauc atmiņā padomju laika negatīvo pieredzi. «Koučinga trumpji tomēr ir individuālāka pieeja, pamatīgāka iedziļināšanās, lai gan tā elementi nav nekas radikāli jauns,» D. Rolava teic, taču atzīst, ka intensīvā koučinga reklāma var arī izraisīt pretreakciju. «Koučings ir ļoti labi nostādīts bizness,» viņa vērtē.
Koučingu Latvijā patlaban apgūst gan tie, kas to vēlas izmantot personīgajā dzīvē, gan organizāciju vadītāji, lai to ieviestu darbā ar padotajiem, gan cilvēki, kas savus individuālā trenera pakalpojumus grasās piedāvāt kā preci. Pēc D. Rolavas domām, pareizāk būtu, ja koučingu uzņēmumā ienes nevis kāds no ārpuses, bet tā vadītājs, kas paliek kolektīvā arī pēc koučinga sesijām, savukārt koučingu kā nodarbošanos labāk apgūt psihologiem. I. Štālhuta gan min iespējamu šķērsli - koučs nešķetina klienta traumas, blokus u.tml., bet psihologam, nodarbojoties ar koučingu, var rasties vēlme to darīt. «Koučam nav obligāti jābūt psihologam, bet cilvēku psihes pazinējam gan. Aiz tā šķietamā viegluma slēpjas zināšanas, pieredze, intuīcija. Tur visu izšķir prakse,» viņa saka.
Ne tikai biznesā
To, vai koučinga pašreizējā popularitāte augs un būs pamatota, izšķirs laiks, I. Štālhuta teic. Lai gan koučinga rīki un elementi ir veci kā pasaule, kā atsevišķa metode tas izveidojies pirms 25 gadiem ASV, savukārt Latvijā nonācis pavisam nesen. Pirmās vēsmas ienesa starptautisku uzņēmumu pārstāvniecības, kas koučingu sāka izmantot savos darba kolektīvos, bet pirms mazliet vairāk nekā gada Latvijā sāka darboties Starptautiskā Kouču federācija, kas aktīvi nodarbojas ar šīs metodes popularizēšanu. I. Štālhuta stāsta - lai gan daudzi baidās, ka koučinga procesā var nākties atklāt jutīgu biznesa informāciju, kas var «aiziet neceļos» (pieredzējis treneris gan var palīdzēt arī bez šādas konkrētības), atsaucīgāka pret koučingu Latvijā ir biznesa vide - daļēji arī tāpēc, ka tas nav lēti. Interese par koučingu aug, Latvijā tam ir liels potenciāls, tomēr, vai sāksies milzu uzvaras gājiens - to vēl nevar pateikt, jo pret svešo esam uzmanīgi. Koučings, pēc I. Štālhutas domām, tomēr daudziem var būt noderīgs gan ziemeļnieciskās mentalitātes dēļ, kas neļauj problēmas ikdienā brīvi izrunāt, gan saistībā ar krīzes laiku, kas uzņēmumos prasa pārmaiņas un inovācijas. Perspektīvas koučingam I. Štālhuta saskata arī pedagoģijā, medicīnā, sociālajā darbā, taču uzsver: «Koučings ir plaši izmantojams, bet negribētos, lai tas kā pakalpojums kļūst par masu apsēstību. Tas var nonivelēt kvalitāti.»