«Vienkāršas melodijas un lieli kori raksturo šo darbu, kas viscaur ir romantisks un pasakains. Andrejs Jansons šo operu ir rūpīgi pabeidzis un arī diriģēja tās pirmizrādi Rīgā. (..) Krāsu bagātā skatuviskā ietērpā režisore Ināra Slucka ar ironisku skatu parāda šo lauciniecisko pasaku,» vērtē kritiķis Johannes Penningers.
Recenzijas autors tvēris Skultes operu plašākā Latvijas kultūras kontekstā, atgādinot, ka «Latvija ir pārpilna ar dziedātājiem un koriem. Katrus piecus gadus notiek latviešu Dziesmu un deju svētki, ko UNESCO ir ievietojusi savā cilvēces mutvārdu garīgā mantojuma sarakstā», un pat pieminot 1973. gada Dziesmu svētkos uz Mežaparka estrādes sapulcēto rekordu - 30 000 dziedātāju. «B. Skulte visu mūžu ir nodarbojies ar savas dzimtenes muzikālo tradīciju apzināšanu un ļauj tām ieplūst arī savā operā,» rezumē žurnāls, cildinot Ņujorkas Latvijas Nacionālās operas ģildi par to, ka «tā izraka šo darbu no aizmirstības un uzaicināja diriģentu un komponistu A. Jansonu pabeigt šo operu.»
Vilkaču mantinieces iestudējumu izvērtējuši arī starptautiskie opermākslas žurnāli Das Opernwelt un Opernglas, pat Milānas Corriere della Sera, kur jau recenzijas virsrakstā norādīts: «Latvietis, kurš komponējis ar itāļu gaumi.» Opernglas skatījumā: «B. Skultes vienīgās operas pirmuzvedums Rīgas Operas festivālā atkal aktualizē diskusiju par operu kā iespējamu nacionālās vienotības izjūtas prezentācijas veidu. (..) Nebūt nebūdams provokatīvs latviešu nacionālās pašapziņas demonstrējums, bēgļu komponista darba uzvedums uz LNO skatuves norāda uz tradīciju apzināšanos, dzimtenes mīlestību un tautisko identitāti. Tas izpaužas arī sižetā - laucinieciskā zemnieku drāmā.» Kritiski vērtējot inscenējumu, slavēts muzikālais izpildījums diriģenta un partitūras instrumentētāja A. Jansona vadībā un secināts: «Opera ir nonākusi labās rokās.»