.. Uzņēmēji priecājas par pirmssvētku noietu, un kuram gan nepatīk ekonomikas izaugsme? Tā varētu turpināties kaut vai bezgalīgi, jo lietu, ko gribēt, vienmēr pietiks, ja ne, izgudrosim jaunas. (Iespējams, izklausās pēc noguruša septiņgadīga bērna kaprīzes?) Taču, ekonomikai augot, tērējam aizvien vairāk resursu un arī piesārņojam aizvien vairāk. Ekonomiskajai izaugsmei robežu var arī nebūt, bet planētai, uz kuras dzīvojam, tās ir visai skaidras, tādēļ jāatrod sabalansētas ilgtspējīgas attīstības iespējas.
Decembra sākumā Rīgā tikās izglītības un reģionālās attīstības politikas veidotāji un pētnieki, lai kopā ar UNESCO ekspertu prof. Arjenu Valsu diskutētu par to, kā izglītība var kļūt par Latvijas iespēju ilgtspējīgai attīstībai.
Ilgtspēja atkarīga no zināšanām
Tikšanās tika rīkota kā starptautiskās konferences Izglītība un zinātne ilgtspējīgai attīstībai ievadpasākums, izvērtējot ANO desmitgadē Izglītība ilgtspējīgai attīstībai paveikto un uzsverot, ka izglītībai ir būtiska nozīme ilgtspējīgas nākotnes sabiedrības veidošanā. Arjens Valss Rīgā uzstājās ar priekšlasījumu Pārveidojoša mācīšanās ilgtspējīgākai pasaulei, kurā aicināja pārskatīt mērķi par zaļo ekonomiku, priekšroku dodot virzībai uz zaļu sabiedrību. «Šo ceļu ejot, aktuāli ir daudzi jautājumi. Kā jēgpilni iesaistīt un iedvesmot līdzdalībai bērnus un jauniešus globālo izaicinājumu risināšanā, vienlaikus neuzkraujot viņiem pieaugušo radīto problēmu nastu? Kā pārvarēt plaisu starp apziņu par videi draudzīga dzīvesveida nepieciešamību un reālām izmaiņām domāšanā, lēmumos un rīcībā? Kā veidot labāku sadarbību starp skolām un vietējām kopienām, sabiedrību un augstskolām, pētniecību, privāto sektoru un valsts pārvaldi? Kā organizēt un stiprināt šīs sadarbības saites? Es esmu pārliecināts, ka mācībām un mācīšanai ir kritiski svarīga loma, meklējot atbildes uz šiem jautājumiem,» uzsver prof. A. Valss un aicina izvērtēt, ko mēs saprotam ar vārdu «ilgtspēja». «Konteksts, kādā mēs šo vārdu lietojam, ir atkarīgs arī no mūsu zināšanām. Kad tika izgudrota plastmasa, to uzskatīja par ļoti labu un ilgtspējīgu produktu - tas ir viegls, lēti saražojams, neplīstošs, lietojams ļoti daudzās jomās. Attīstoties izpētei, tagad zinām, ka, nonākot vidē, plastmasa pilnībā nesadalās, bet nokļūst dzīvnieku organismā, izdala toksīnus, tās ražošana bieži ir kaitīga videi un tā tālāk,» skaidro eksperts un uzsver, ka skolai nevis jāgatavo bērni kādai konkrētai profesijai, bet gan gatavībai adaptēties, pielāgoties pārmaiņām. Valss ir optimistisks - radoša jaunā paaudze izveidos jaunas darbvietas jaunās nozarēs, par ko mēs patlaban vēl neko nezinām. Tā būs, ja, viņus audzinot, ņemsim vērā dažus priekšnoteikumus. «Ilgtspēja, manuprāt, nav kaut kas atšķirīgs no attīstības,» saka Valss.
Radošums - sociālam labumam
Pašreizējā izglītības sistēma mudina mācīties atzīmei, bieži vien - apgūt zināšanas eksāmenam, nevis prasmēm. Absolvēt skolu, lai dabūtu pēc iespējas labāk atalgotu darbu. Nereti, izjūtot vēlmi pēc kādas lietas un to iegādājoties, mēs patiesībā pērkam laimes ilūziju. Būtībā tieši uz to arī spēlē mārketinga industrija, mudinot iekārot lietas un uzņēmumiem konkurēt, radot it kā jaunus produktus. Šķiet, vairākums pieaugušu un daudz maz izglītotu cilvēku saprot, ka reklāmām uz vārda ticēt nav prātīgi, taču racionālais prāts nav vienīgais dzinulis, daudzreiz emocijas gūst virsroku, mums pat to īsti neapzinoties. Labi pārdevēji liek lietā zinātni un psiholoģiju. «Piemēram, WhatsApp aplikācijas izstrādātāji pieaicināja Stenforda Universitātes zinātniekus, kuri pus gadu eksperimentēja un meklēja īsto skaņu, kas iedarbosies uz cilvēka smadzenēm tā, lai mums, to izdzirdot, gribētos nekavējoties pārbaudīt pienākušo ziņu, par ko signalizē šī skaņa,» stāsta A. Valss. Viņš iesaka radošo potenciālu virzīt ilgtspējīgas domāšanas virzienā. «Triviāls piemērs. Tāds sīkums kā tējas maisiņš. No kā tas veidots? Kā var radīt tam jaunu dizainu tā, lai tas tērētu mazāk resursu, lai būtu videi draudzīgāks?» profesors iesaka šādas metodes iekļaut mācību uzdevumos, iekļaut ilgtspējas idejas visos mācību priekšmetos, ne tikai dabaszinību stundās. «Ilgtspēja nav mērķis, bet process. Kas tā ir, kā to īstenot - par to mums jāvienojas, izprotot, kas ir mūsu vērtības,» domā Valss. Viņaprāt, bērniem vairāk jādarbojas, attīstot savus talantus, pazīstot sajūtas un gūstot praktisku pieredzi, nevis baidoties no sliktas atzīmes vai cenšoties pārspēt konkurentus. Atkritumu šķirošana, enerģijas taupīšana, videi draudzīga transporta izmantošana, lauku saimniecību apmeklēšana, ekskursijas dabā - tie ir ilgtspējīgas mācīšanās praktiskie elementi, ko samērā viegli īstenot katrai skolai, Latvijā tas lieliski redzams Ekoskolu programmā, taču lielā mērā atkarīgs no pedagogu kvalifikācijas un skolēnu vecāku ieinteresētības. Situācijā, kad jācīnās ar nepietiekamu finansējumu izglītības jomā, Valsa teiktais varbūt drusku izklausās pēc iedvesmojošas utopijas. Bet kas kavē ilgtspējīgas rīcības principus kaut nedaudz ieviest katra indivīda dzīvē? Iespējams, tā var būt noderīga jaunā gada apņemšanās!