Viņa ir visur. Pie apgaismes stabiem, pieturvietās, ceļu malās, pastkastītēs, iegrimējusies citas politiķes sejā, - arī uz sabiedriskā transporta pēcpuses. Zaļo zemnieku sarakstā tikai trešajā vietā pieteiktā Eiroparlamenta deputāta kandidāte pozicionē sevi teju vai kā pati svarīgākā persona valstī.
Dažviet ar Grigules reklāmām tik bezgaumīgi pārsātināts, ka rodas iespaids, kā ieejot viņā. Piemēram, Jelgavā tā sieviete ir visapkārt. Nospiedoši un tracinoši.
No reklāmas viedokļa kampaņas mērķis ir skaidrs - ar savu visurklātbūtni sazombēt nedomājošos. Tos, kas īso kursu aktuālajā politikā gūst mūzikas radio trīsminūšu ziņās. Faktiski nopirkt vēlētāju balsis, izgrūžot milzīgu naudu personiskajā kampaņā. Nopirkt Eiropas Parlamenta deputāta krēslu, pastumjot malā dažu labu daudz zinošāku sava saraksta kandidātu.
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) mazohistisko klusēšanu šajā brīdī var tikai apbrīnot. Ir jau saprotams, ka mums tuvākās vēlēšanas nevienai partijai kā organizācijai tā īsti nav vajadzīgas - ietekme no tām nepalielinās, vien patukšojas līderu soliņš un varbūt arī partijas kase. Tās astoņas izcili labi apmaksātās vietas vajadzīgas vien konkrētām personām, kas uz tām laužas. Daža laba gadījumā pat nevis tāpēc, lai kaut ko panāktu, bet gan apmierinātu savu godkāri un turpmākajiem gadiem nodrošinātu bagātīgus ienākumus, kā arī, padomju laika terminoloģijā runājot, «personālo pensiju».
No vienas puses, var jau būt, ka ZZS līderi šajā brīdī redz lielisku iespēju tikt vaļā no visai skandalozas politiķes, kuras pašdarbība kampaņu laikā problēmas radījusi arī iepriekš. Tāpēc gatavi pieciest viņas sologājienus vēl pēdējoreiz. Taču, no otras puses, tas tik un tā rada iespaidu par neorganizētību šajā politiskajā spēkā un - kas vēl bīstamāk viņiem pašiem - vairo vēlēšanu izdevumu limita pārtēriņa risku. Bet finanšu disciplīnas pārkāpumu skandāls pirms rudenī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām organizācijai varētu nodarīt visai sāpīgu kaitējumu.
Un kas notiks, ja, gluži kā zināmajā tautasdziesmā: «Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu», milzu nauda šādā pašdarbnieku kampaņā gan būs iztērēta, bet balsis kārotajam krēslam tā arī neizdosies sazvejot? Rudenī atkārtosies tas pats, kas tagad, tikai ar to atšķirību, ka kampaņas otrajā plānā paliks nevis Bērziņš ar Šulcu, bet gan pats Brigmanis?
Var jau partijas nodarboties arī ar vēlētāju izklaidēšanu, taču diez vai tas ir galvenais, ko cilvēki no tām sagaida. Ja organizācija, kas valstī un daudzās pašvaldībās pie varas, pretendē šo lomu saglabāt arī nākotnē, būtu loģiski sagaidīt, ka tā reprezentē sevi kā vienotu veselumu. Ar skaidru politisko piedāvājumu, ar līderiem, kas paši sevi piesaka, nevis ļaujas būt pastumtiem otrajā plānā.