Iedeva dunku sānos
Pie šī gada gaišākajiem notikumiem Irina pieskaita savu atmiņu un eseju grāmatas Mēness dūriens izdošanu, to laidis klajā apgāds Alis. «Teātrī mēdzu kolēģiem jubilejās Dreslera stilā rakstīt peršiņas ar atskaņām, un Antra Liedskalniņa, ar kuru man bija labs kontakts, vienmēr mudināja - raksti, Iročka, raksti! Taču man tas nebija ne prātā. Taču reiz naktī Antra sapnī atnāca pie manis savā zilajā kleitā un prasīja - Irka, kur ir tava grāmata? Viņa man it kā iedeva dunku sānos. Dzīves laikā biju rakstījusi uzmetumus uz papīra strēmelēm, bet tās bija kaut kur nogrūstas. Pēc tā sapņa notika brīnums.»
Irina stāsta, ka manuskriptu rakstījusi ar roku bez švīkām un labojumiem, un atceras, ka «pavērās vaļā visi bērnības nedarbi, rakstījās epizode pēc epizodes». Pirmā kritiķe bijusi Valmieras teātra aktrise Dace Eversa. Irina uzrakstīto lasījusi arī citām aktrisēm un saņēmusi akceptu. Jāpiebilst, ka man grāmatu neizdevās nopirkt - tās vairs nav grāmatnīcu plauktos. Irina nosmej: «Tad būs jālasa mana dzeja. Krājums varētu iznākt jau drīz, bet to sāku rakstīt agrāk nekā Mēness dūrienu.»
Pusplika uz skatuves
Irina Tomsone strādājusi Valmieras, Liepājas un Nacionālajā teātrī: «Kad Nacionālajā teātrī atnāca jaunie laiki, viss tajā notiekošais manas paaudzes aktieriem šķita svešs. Es pati sev parādījos netīkamā gaismā, jo tika parauts vaļā daudz kas. Māca depresija, sāku lietot alkoholu, tad saņēmos un pirms 18 gadiem pati aizgāju no teātra. Man bijuši skaisti aktrises radošā darba gadi, bet sapņos gan ne. Tos vēl joprojām redzu, un tie ir slikti sapņi. Piemēram, redzu, ka man nav atnesta kleita un es pusplika stāvu uz skatuves, vai nesaprotu, kas man jāspēlē… Esmu runājusi ar kolēģiem Gunāru Placēnu, Jāni Paukštello un citiem - viņiem ir tāpat.»
Par savu pirmo īsto režisoru Irina atzīst Nikolaju Mūrnieku Liepājas teātrī un par vienu no vērtīgākajām lomām - titullomu Bernarda Šova lugā Miljonāre. Tas bijis atspēriena punkts jaunās aktrises gaitās. Irina spēlējusi arī Rīgas kinostudijas filmās, bet «tās bija epizodiskas lomas, nevienas galvenās». Tagad gan kino, gan teātris ir aiz muguras, izņemot vecākā gadagājuma aktieru izspēlēto filmu Džimlai Rūdi rallallā, kurā «visi satikāmies kā jaunībā, bijām kā viens prieka kamols».
Sākās īstā dzīve
Aktrise tic, ka ikvienam šajā dzīvē nolikts savs ceļš: «Pēc teātra sākās īstā dzīve, un galvenais, ko šajā laikā esmu ieguvusi, ir sevis audzināšanas darbs un brīvība. Es nezinu, kas ir vientulība. Ir tik daudz jāizlasa, mazbērni jāpieskata, jāraksta. Man nav brīva laika. Iepazinos ar aerobiku, jogu, lasu garīgo literatūru. Vairākus gadus biju iesaistījusies pedagoģiskajā darbā - Jūrmalas Bērnu rehabilitācijas centrā palīdzēju varmācībā cietušajiem bērniem. Tā bija mana universitāte. Caur to tiku vaļā no alkoholisma, kas, par laimi, mani nebija dziļi skāris. Iesaistījos Sūkjo Mahikari garīgajā kustībā, sāku nodarboties ar reiki. Senā dziedniecības sistēma palīdz uzlabot un nostiprināt veselību. Esmu iemācījusies meditēt, gūstot atpūtas iespējas ķermenim un garam. Tagad jau esmu trešās pakāpes reiki meistare. Daudziem esmu līdzējusi, vispirms jau pati sev un tuviniekiem. Esmu iemācījusies mīlēt sevi, un tam nav nekāda sakara ar egoismu. Agrāk mācīja, ka jāmīl dzimtene, darbs, bet baznīca skaidro, ka esam grēkā dzimuši. Kur nu, piedzimšana ir dabisks process. Es savedu kārtībā sevi - veselību, nervus, domāšanu. Nenoliedzu, dažreiz arī es izeju no rāmjiem, bet protu ātri sevi savākt. Jau piecus gadus no rītiem vismaz 45 minūtes vingroju. Visiem saku - ja kur sāp, tā vietiņa jāapmīļo, ar to jāaprunājas. Nesen ar strutojošu kāju aizbraucu ceļojumā uz Ungāriju. Teicu kājai - tev jāsadzīst, lai es būtu vesela. Un sadzija, laimīgi pārbraucu mājās.»
Irinai patīk ceļot, un savu iespēju robežās viņa to labprāt dara. Jau vairākus gadus aktrise ceļo kopā ar domubiedriem: «Ceļošana ir sevis izkratīšana no putekļiem. Kad vienu nedēļu esi projām no mājām, saproti, ka visas šķietamās problēmas ir aizpūstas. Vispār - problēmu nav, ir tikai lielākas vai mazākas ķezas, ko vienmēr var nokārtot.»
Tikko Irina izdzīvoja līdzi pasaules koru olimpiādei un notikušo vērtē no sava skatpunkta: «Ne NATO karavīri, ne ieroči mūs nenosargās, bet gan dziesma un deja. Radošais pacēlums ir mūsu visaugstākā garīgā aizsardzība.» Irina atrod prieku katrā jaunā dienā. Viņa rāda uz kuplu liepu pļavā pie mājas: «Koki uzlādē cilvēku. Liepa ir mans garīgais kambaris. Tur sēžu un runājos ar mazmeitu, tur rakstu, lasu, klausos putnu dziesmas, sarunājos ar augstākiem spēkiem.»
Aktrise ir pieticīga, bet savās vēlmēs ļoti pārliecināta: «Mums neiet tik labi, kā gribētos, jo esam aizmirsuši dažus Visuma likumus. Piemēram, godāt vecos, viedos cilvēkus. Latvijā pensionāri ir svarīgi, kad jāaizņemas nauda uz neatdošanu un kad tuvojas vēlēšanas. Es bieži domāju - ja apvienotos krievu un latviešu inteliģence, tas būtu uz priekšu virzošs lielums, bet politiskie spēki dara visu, lai šīs abas puses ir šķirtas.»
Ko Irina vēlētos konkrēti sev? Aktrisei vaigos iegulst bedrītes: «Man pašai personīgi neko nevajag. Man ir viss - pietiekama veselība, saprāts, absolūta interese par dzīvi, par to, kas atrodas aiz katra nākamā pagrieziena un augstāk virs manis. Varbūt vēlētos brīvāk ceļot, nevis grupā, bet individuālos maršrutos. Gribētos, lai pensionāri dzīvo paceltu galvu, lai viņi nejūtas lieki savā zemē.»