Statistikas biroja Eurostat jaunākie dati liecina, ka Latvijā laika posmā no 2001. līdz 2014. gadam bijis lielākais vidējā bērnu skaita katrai sievietei pieaugums visā Eiropas Savienībā (ES). Tūkstošgades sākumā uz vienu sievieti bija 1,22 bērni, 2014. gadā - 1,65 bērni. Demogrāfs Ilmārs Mežs saka - priecājoties par šo vienu rādītāju, jāapzinās, ka tas neatspoguļo situāciju pilnīgi objektīvi. Kaut arī tas ir virs ES vidējā, saldo joprojām ir negatīvs - mirstība ir lielāka nekā dzimstība. «Te mēs esam daudz sliktākā situācijā nekā vidēji ES. No Latvijas aptuveni 30% potenciālo māmiņu ir aizbraukušas, bet uz palikušajām sievietēm rādītājs pieaug. Pieņemsim to sliktāko scenāriju, ka no Latvijas kādreiz aizbrauktu 90% no jaunajām sievietēm, un tad atlikušajām dzimstība varētu būt gan divi bērni, gan četri, mēs tik un tā strauji izmirtu,» viņš paskaidro un piebilst, ka līdz ar to šis rādītājs nav objektīvs. Demogrāfs arī pauž, ka izmiršana nav tikai skaļš sauklis: «Ja mēs neko nemainīsim, tad, jā, protams, izmirsim. Tas nenotiks tā, ka mēs kaut kādā 2200. gadā varēsim apglabāt pēdējo latvieti, bet gan tā, ka, piemēram, pēc 100 gadiem šodienas Latvijas iedzīvotāju pēcteči būs nenozīmīga minoritāte. Tādi kā malajieši Singapūrā vai lībieši te, kuru vēsture ir interesanta, bet mūsdienās lielas nozīmes viņiem nav.»
Citādās domās ir pētnieks Pēteris Zvidriņš, kurš apgalvo, ka gaisma tuneļa galā ir saredzama: «Mēs izmirstam, bet neizmirsim. Jā, pagaidām tie skaitļi dilst un dilst, taču maz tautu tā dabiski ir izzudušas. Turklāt paļaujos, ka nākamās paaudzes būs prātīgākas un labos tagadējo situāciju.»
Abi speciālisti gan ir vienisprātis, ka viss ir labojams un pozitīvas tendences jau novērojamas, taču jautājums ir pietiekami nopietns, lai tam pievērstu krietni vairāk uzmanības. «Netaisnīgi, ka daudzas ģimenes piedzīvo nabadzību tāpēc, ka izvēlas vairāk bērnu. Lielā daļā ES valstu šo netaisnīgo nabadzību spēj likvidēt, taču Latvijā līdz šim valdošo politiķu vairākumam jautājums nešķita svarīgs, un tas atstāts pašplūsmā. Esmu jau imūns pret politiķu solījumiem un prioritāšu sludināšanu - vai nu tie rīkojas, vai tikai tukši muld,» situāciju vērtē I. Mežs. Lai veicinātu valsts ilgtspēju, esot nepieciešams vismaz dubultot ģimeņu pabalstus par trešo un nākamajiem bērniem, novērst dārziņu rindas, paplašināt mājokļu programmu, kā arī piešķirt papildu atlaides daudzbērnu ģimenēm. Tas neatrisināšot visas problēmas, taču būtiski uzlabošot situāciju.
Demogrāfijas jautājums ir Labklājības ministrijas (LM) pārraudzībā, bet P. Zvidriņš uzskata, ka atbildība jāuzņemas arī citiem: «LM viena ar to nevar tikt galā - tā ir gan visas valdības, gan pašu iedzīvotāju rūpe.» LM pārstāve Linda Liepa atzīmē, ka, lai gan dzimstība ir dabisks process, tomēr tā ir ļoti cieši saistīta arī ar ekonomiskajiem rādītājiem: «Ik gadus LM sniedz Finanšu ministrijā pieteikumus, lūdzot piešķirt papildu finansējumu dažādu pasākumu īstenošanai. Piemēram, 2015. gadā lūdzām piešķirt papildu finansējumu, lai pilnveidotu atbalstu adoptētājiem, aizbildņiem un audžuģimenēm. Diemžēl tas netika piešķirts.»
Šogad LM plāno lūgt naudu ģimenes pabalstu palielināšanai. Latvijā dominē viena bērna ģimenes, taču aptaujās parādās, ka vēlamais skaits ir divi trīs bērni. Piepildīt vēlmes traucē gan ekonomiskie, gan sociālie faktori.
Viena no Māra Kučinska (ZZS) vadītā Ministru kabineta prioritātēm ir demogrāfiskās situācijas uzlabošana, tāpēc plānots izveidot arī ekspertu sadarbības platformu Demogrāfisko lietu centrs, kas pastiprināti pārraudzīs ģimeņu jautājumu. I. Mežs par centru uzzinājis no labklājības ministra Jāņa Reira (Vienotība) un min, ka tas tiešām varētu situāciju ievirzīt pozitīvākā gultnē: «Cik saprotu, viens no viņu uzdevumiem būs pārbaudīt, lai jebkurš valdības jautājums palīdzētu ģimenēm ar bērniem. Piemēram, pērn izcīnīja neapliekamā minimuma diferenciāciju, spītīgi ignorējot, ka tas palīdz tikai bezbērnu cilvēkiem. Esmu pozitīvi noskaņots, ka šis centrs beidzot nesīs pārmaiņas.»