Katra no šīm intervijām ir bijusi vērtība. Laiks, kuram nav noilguma, ietverts cilvēku atmiņās, un katrs stāsts ir kā atvērta grāmata. «Labvēlīgā un atklātā attieksme pret līdzcilvēkiem un vēlme stiprināt savus spēkus tagad pārgājusi jaunā kvalitātē - cilvēki ir atguvuši ticību savām spējām, otrā plānā atvirzās veselības problēmas. Tas nav maz. Tas spārno, un cilvēks sajūt, ka tieši viņa dzīves personiskās pieredzes pienesums nepieciešams mūsdienu paaudzēm. Tā ir sava veida terapija, kas sevišķi svarīga cilvēkiem ar smagām traumatiskām atmiņām un tādu mūsu grupā nav mazums,» stāsta Laimdota.
Dzīvesstāsti tika arhivēti krājumā Atmiņu vijums. Nu īstenota lielā iecere - represēto klubs izdevis grāmatu Skaudrā bērnības saule, kuras atvēršanas svētki notiks 19. aprīlī plkst. 17 Latvijas Okupācijas muzejā Rīgā, Raiņa bulvārī 7 (bijušajās Amerikas vēstniecības telpās).
Katrs stāsts, kaut arī aptver mazu daļiņu no represēto dzīves un stāsta par maza cilvēciņa saskari ar lielo vēsturi, tomēr ir patiess vēstījums sabiedrībai par atbildības izpratni un vērtību skaidrību. «Dzīvesstāsti ir patiesi un izjusti, notikumiem un atmiņām bagāti. Tas laiks atsauc atmiņā daudz rūgtu un ļoti sāpīgu brīžu, jo, izturot badu, aukstumu, pazemojumus un izsmieklu, izdzīvojušie bērni pierada un pielāgojās varas diktētajiem noteikumiem. Kad mazā cilvēka dzīvība saskārās ar izdzīvošanas prasmēm, zuda cilvēciskais, tika degradēta cilvēka būtība. Bija jāizdzīvo, jo katram no viņiem tika dota iespēja - izdzīvot, un katrs bērns to darīja pēc savas saprašanas,» saka L. Podze.