«Atbrauca amerikāņu pāris kopā ar Rīgā nolīgtiem juristiem un bāriņtiesas pārstāvi. Bērnu, kas iepriekš pie viņiem ASV bija viesojies vasarā, stundas vidū izņēma no klases, aizveda turpat pilsētā uz atpūtas kompleksu - parunāties. Vienvārdsakot - sasolīja zelta kalnus: savu istabu un skaistu dzīvi aiz okeāna. Jau nākamajā dienā notika tiesas sēde, kurā šim bērnam ar viņa piekrišanu tika apstiprināta vārda maiņa un noformēta adopcija,» atklāj kādas mazpilsētas internātskolas direktors, kurš vēlējās palikt anonīms. Viņa iestādē mācās daudz bērnunamu audzēkņu, un viņš varējis vien noraudzīties, kā vairāki viens pēc otra «pazūd no sarakstiem». Skolas vadītāja rīcībā ir visu viņa bijušo audzēkņu jaunie amerikāņu vārdi, un viņš uzskata - kas tāds iespējams vien tāpēc, ka sistēma organizēta valsts līmenī. «Bāriņtiesas neviens nekontrolē, un arī valstij ir izdevīgi atbrīvoties no dzīves pabērnu sloga. Vieglāk ir atdot uz ārzemēm nekā uzturēt. Tā ir bērnu pirkšana-pārdošana,» pedagogs netaupa skarbus vārdus, uzskatot, ka šis ir bāriņtiesu slēptais bizness.
Bāreņu biedrības Saules bērni pārstāvis Viesturs Alksnītis atklāj, ka Latvijā savu darbību izvērsušas amerikāņu reliģiskās organizācijas, kas organizē bērnu nogādāšanu uz ASV - novērtēšanai: «Tās ir ļoti turīgas draudzes, piemēram, Vasarsvētku, kuru biedri aicina latviešus viesoties pie sevis brīvlaikos. Viņu pārstāvji Latvijā braukā pa bērnunamiem un piedāvā šo iespēju - kurš gan negrib aizlidot uz ASV? Tiek organizēti pat čarterreisi. Ne jau tāpat vien, bet lai tur uz vietas pierunātu adopcijai un tādējādi nenāktos gadiem gaidīt rindā uz kādu nepazīstamu bērnu. Krievija pārtraukusi savu bērnu izdošanu adopcijai uz ASV un dažām citām valstīm, bet Latvija ir laimīga no viņiem atbrīvoties.»
Tiešais reiss
Visplašāk savu darbību Latvijā izvērsušas divas amerikāņu reliģiskās organizācijas - New Horizons for Children (NHFC) un Project 143. To mājaslapās internetā pieejamā informācija liecina, ka darbība koncentrēta galvenokārt Latvijā un Ukrainā, mazāk - Filipīnās. Valstu aprakstos uzsvērts to sliktais ekonomiskais stāvoklis, tā it kā norādot, ka tur dzīvojošajiem bāreņiem neklājas viegli, tāpēc amerikāņu pāri aicināti «pastiept roku, atvērt savu māju un sirdi».
Dienai izdevās sazināties ar NHFC pārstāvi Sandru Zusu. Jaunā sieviete skaidro, ka šī esot bezpeļņas organizācija, kas rīkojoties nesavtīgos nolūkos: «Mēs rīkojam vienīgi viesprogrammas. Adopcija ir otršķirīga, tikai gadījumos, ja bērns un ģimene viens otram ļoti iepatīkas.» S. Zusa noliedz V. Alksnīša teikto par atsevišķu čarterreisu organizēšanu uz ASV: «Lai bērniem ērtāka lidošana, nodrošinām vietas tiešā reisā no Rīgas uz Ņujorku, ko veic kāda aviokompānija. Gadu gaitā ar to mums izveidojusies laba sadarbība.»
Dzīvo kā princese
No Ventspils bērnunama Selga uz pastāvīgu dzīvi ASV ik gadu pārceļas vidēji divi bērni. «Sākumā daudzi brauc atpūsties pie viesģimenēm - daži ASV pabijuši pat piecas reizes. Ne vienmēr adoptē viesģimene, dažkārt bērnu nolūko viņu kaimiņi - izveidojas kontakts, attiecības,» zina stāstīt Selgas vadītāja Mārīte Laipniece. Arī viņas pārraudzītie bērni uz ASV tiek sūtīti ar NHFC starpniecību. «Organizācijas pārstāvji atbrauc, parunā ar mūsu audzēkņiem, lai atrastu piemērotāko ģimeni, piemēram, jautājot, vai grib pie pāra, kam jau ir bērni, vai nav bail no suņiem.» No bērniem, kuri viesojušies ASV, M. Laipniece dzirdējusi vienīgi labas atsauksmes - viss tiekot apmaksāts, amerikāņi viņus arī apdāvinot ar mantām un apģērbu. To, ka latviešu bāreņi kļūst par amerikāņiem, M. Laipniece uztver pozitīvi: «Ja ir iespēja bērnam atrast ģimeni, valstij nav nozīmes - zeme ir apaļa. Turklāt Latvijā viņiem iespēju ir ļoti maz. Piemēram, pagājušajā gadā uz ASV adoptēja kurlmēmu puisīti, bet šogad - čigānmeiteni. Te viņa bija palīgskolas bērns, bet tur dzīvo kā princese - sazinājāmies caur Skype, pati redzēju.»
Pavadīt Ziemassvētku un vasaras brīvdienas uz ASV dodas arī Valmieras SOS bērnu ciemata audzēkņi. Iestādes direktors Edijs Pētersons gan piebilst, ka ne viesošanās, ne adopcijas lietas neesot atkarīgas no SOS ciemata: «Mēs tikai sniedzam pakalpojumu pašvaldībām, nodrošinot bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpi. Pārējo kārto bāriņtiesas.» Viņa kolēģis - Īslīces SOS bērnu ciemata direktors Gatis Matulevičs - saka, ka pēdējā laikā neviens bērns uz ASV adoptēts neesot, taču vairāki bērni tālajā zemē jaunas mājas atraduši pirms trim gadiem: «Saikni gan ar viņiem uzturēt neizdodas, jo to visbiežāk nevēlas audžuvecāki, arī vārdi tiek nomainīti.»
Viesģimeņu programmā līdz ar vēl desmitiem Latvijas bērnunamu iesaistījies arī Limbažu bērnu sociālās aprūpes centrs Zīles. Tā vadītāja Dace Lapšāne atklāj, ka bērni uz ASV dodoties jau četrus gadus: «Vispirms starpniekorganizācijas pārstāvji noskaidro, kuri bērni ir juridiski brīvi un potenciāli adoptējami. Viesģimeņu nolūks acīmredzot ir vērtēt atbraukušos un nolūkot kādu no viņiem sev.»
Vesels ciemats
499 - tik daudz latviešu bērnu pēdējā desmitgadē kļuvuši par amerikāņiem. Līdz ar viesģimeņu programmas kūrētāju darbības izvēršanos īpatsvars audzis pēdējos gados - pērn uz ASV adoptēti teju simts mūsu bērnu, kas ir puse no kopējā uz ārzemēm adoptēto skaita. Visas ar adopciju saistītās lietas organizē un pārrauga Labklājības ministrija (LM) un pašvaldību paspārnē darbojošās bāriņtiesas, kas ministrijai gan nav pakļautas un savos lēmumos ir neatkarīgas.
Jēkabpils bāriņtiesas priekšsēdētājs Tālis Zalva, jautāts, kāda ir viņa vadītās iestādes nozīme pašvaldībā dzīvojošo bāreņu ārzemju adopcijas ķēdē, atbild: «Mēs tikai saņemam no LM norīkojumus par to, ka kāda konkrēta amerikāņu ģimene brauks satikties ar kādu bērnu. Tad sekojam, vai starp viņiem veidojas kontakts.» Viņš ir pārliecināts, ka latviešu bērni savu lēmumu doties uz dzīvi pāri okeānam spēj pietiekami izsvērt un nepadoties aizrunāšanai no amerikāņu puses: «Tiesas sēdēs piedalās bāriņtiesas psihologs. Tāpat pirms sprieduma izdarīšanas tiesnesis bāriņtiesas darbinieka klātbūtnē atsevišķā telpā veic pārrunas ar adoptējamo bērnu.»
LM Bērnu un ģimenes lietu departamenta vecākā referente Ivita Krastiņa noliedz, ka ārzemnieki latviešu bērna adopciju var nokārtot īsākā laika posmā nekā tautieši: «Vietējiem iedzīvotājiem vispirms jāiegūst adoptētāja statuss, bet ārzemju adoptētājiem tas jau ir piešķirts viņu valstī, līdz ar to šis posms izpaliek.» I. Krastiņa atzīst, ka ne visiem ārzemniekiem uz bērniem jāgaida rindā, kurā esot vairāk nekā pustūkstotis gribētāju - viesģimenes esot priviliģētākas, tāpēc adoptēt var jau nolūkotu bērnu. Savukārt ik pa laikam izskanošos pārmetumus, ka bērnu adopcija uz ārzemēm raiti sokoties, pateicoties adoptētāju dāsnajiem maksājumiem, LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa Dienai iepriekš noraidīja.
Atdod ātri
No bērna nolūkošanas līdz viņa iegūšanai ceļš ir īss - vispirms jāiztur divas nedēļas līdz mēnesi ilgs pirmsadopcijas periods, kura laikā amerikāņi parasti atbrauc uz Latviju, lai tuvāk iepazītos ar bērnu. Saiknes veidošanos vēro attiecīgās pašvaldības bāriņtiesas darbinieks, kurš dod savu atzinumu par to, vai adopcija ir bērna interesēs. Jau pēc šī lēmuma bērns dodas līdzi uz ASV, kur pavada pāris mēnešu, kamēr Latvijā tiek kārtotas formalitātes un gaidīta tiesa - lai noformētu adopciju un vairākumā gadījumu arī mainītu bērna identitāti. Kopumā process neaizņem vairāk kā trīs līdz četrus mēnešus. Pēc tiesas sēdes bijušais latvietis ar jauniegūtajiem vecākiem un savu jauno dzimšanas apliecību dodas prom pavisam. Uz gala atļaujas ir labklājības ministra paraksts.
I. Krastiņa atklāj, ka gadījumi, kad dokumentu kārtošanas periodā bērns pārdomā, esot ļoti reti, bet pirmos divus gadus pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā, ģimenes uzraugot ASV kompetentās iestādes, kas LM nosūta ziņojumus par bērna dzīves apstākļiem - parasti ar tiem viss esot kārtībā. «Latvijas bērnunamos viņi tiek uzaudzināti, valsts iegulda naudu, bet pēc tam izrauj no sabiedrības, un latviešu paliek arvien mazāk,» nopūšas Viesturs Alksnītis.
T. Zalva bērnunamu un internātskolu darbinieku skarbos vārdus par sistēmu, kā latviešu bērni kļūst par amerikāņiem, saista ar materiālām interesēm: «Nauda taču seko bērnam - gan skolā, gan bērnunamā. Bet iedomājieties, ja uzreiz adoptē sešus bērnus - kāda summa Latvijas iestādēm aiziet mīnusā!»