Politiķi - pieļauju, arī liela daļa sabiedrības - pārmet masu medijiem pārliecīgu dzīšanos pēc skandāliem, izsakoties sarunu valodā, mētāšanos ar apvainojumiem un nepārdomātiem salīdzinājumiem. Kritika pamatota, tomēr tā vēršama arī pašu amatpersonu virzienā. Jo nereti to izteicieni ir tādi, kad nevar saprast: autors ir vienkārši muļķis vai provokators?
Piemēram, Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē vakar deputāts Kaimiņš ne tikai pauda sašutumu par izmeklēšanas lēnumu un bezatbildības atmosfēru, bet arī pamanījās startēt ar ārkārtīgi «atbildīgu» paziņojumu: «Ja tas notiktu Āfrikā, visiem radiem būtu kājas nogrieztas.» Vēl krāšņāku domāšanas stereotipu paraugu grūti iedomāties. Labāk pat nesākt izķidāt šīs tumsonības un rasisma samazgas. Šādās reizēs atviegloti jānopūšas, ka latviešu valodu ārpus valsts zina retais un mūsu politiķu «pērles» paliek nepamanītas.
Vai esat ievērojuši, cik bieži pēdējā laikā Latvijas amatpersonas, izsakoties par Krievijas uzbrukumu Ukrainai, lieto apzīmējumu «bezjēdzīgs karš»? Acīmredzot nepadomājot, ka tas skan aizvainojoši Ukrainai. Jo aizstāvēt savu teritoriju un cilvēkus nav «bezjēdzīgi»! Vai arī ir jāsaprot, ka atdot dzīvību par savu zemi ir «bezjēdzīgi»? Vai arī šādi patiesībā notiek piespēlēšana Kremļa propagandai, kuras viens no stūrakmeņiem ir Krievijas agresijas noliegšana un liekulīgas «rūpes» par civiliedzīvotājiem?
Tomēr atbalstīt neiecietību var arī klusējot. Piemēram, aizvadītajā nedēļā ar vienlaicīgi izcili glupu un naidu kurinošu izvirdumu nāca klajā Turcijas ārlietu ministrs. Viņš, lūk, nepiedalīšoties Minhenes drošības konferences Tuvo Austrumu jautājumu sesijā, jo uz to esot uzaicināti arī Izraēlas pārstāvji. Skaidrojums ir stulbs tāpēc, ka, izslēdzot Izraēlu no diskusijas, šī reģiona problēmas apspriest ir bezjēdzīgi (lai ko mēs katrs domātu par šīs valsts politiku). Un vēl tas ir nepārprotami antisemītisks, jo mēģina Izraēlu vienīgo pasludināt par saspīlējuma Tuvējos Austrumos cēloni (lai gan te, kā smejies, daudzi savu roku pielikuši). Dažas dienas vēlāk, it kā ar šo grēkāža nosaukšanu nepietiktu, Turcijas premjers kaut ko publiski vervelēja par savu «nepakļaušanos ebreju un armēņu lobistiem». Vai kāds ES prezidējošās valsts pārstāvis kaut ko iepīkstējās par to, ka valsts, kas it kā vēlas kļūt par ES dalībvalsti, vadītājiem, maigi sakot, nepiestāv šādi teksti? Nē. Jo tas ir divu valstu attiecību jautājumus un «nav mūsu problēma»? Nu, jā - arī iebrukums Ukrainā faktiski nav mūsu problēma, līdz ar to pareizi vien ir, ka kušinām pašmāju ukraiņus, lai tik skaļi neprotestē. Nožēlojami.