Šobrīd Vilis Daudziņš ir viens no vadošajiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem. Mūsu sarunas impulss - tuvojas _Spēlmaņu nakts._ Daudziņš izrādē _Vectēvs_ nominēts kā gada labākais aktieris. Izrāde - nominācijās labākais latviešu autora iestudējums un sezonas labākā izrāde. Aktieris atzīstas, ka nupat, nupat ir sajūta - atkal kaut kam jāmainās. Bet tā izjūta esot «pilnībā iekšēja».
Tavs vārds tik nesaraujami saistīts ar Jauno Rīgas teātri, ka laikam retais teātra skatītājs atceras, ka tu vispirms strādāji Daugavpils teātrī, kuram speciāli tika audzināts tavs kurss, bet pēc tam Dailes teātrī.
Tas laikam bija 1997.gads... Alvis (Hermanis, JRT mākslinieciskais vadītājs - H.V.) man piezvanīja un teica, ka viņam uzticēta JRT vadība un dota iespēja veidot jaunu trupu.
Vai tu nemaz nesvārstījies?
Svārstījos. Dienas divas. Man bija divas sakarīgas lomas, stabils darbs - atšķirībā no tā, kā vairākus gadus bija bijis Daugavpilī. Tā likās skaidra nākotne. Dailē biju pabijis tikai gadu. Bija, par ko padomāt. No otras puses, šis piedāvājums nebija pārāk mīklains, jo vēl Daugavpils laikā Alvis man tika piedāvājis lomu izrādē Kaija, kur spēlēju Medvedenko.
Kā šodien atskaties uz (sadzīves un izolētības ziņā) visai ekstremālo Daugavpils teātra laiku? Vai vispār atskaties, ja jau «tā džeka vairs nav», kā tu nupat teici? Nostalģija beigusies?
Ja ir, tā ir nostalģija pēc studiju laikiem, kas bija brīžiem skaisti, brīžiem pilnīgi ārprātīgi - bet tādi ir jebkuri studentu laiki. Es biju unikālā vidē, tā bija unikāla situācija man pašam, jo es biju tāds mājās sēdētājs, visu laiku pie ģimenes turējies... Nekad nebiju bijis ilgi prom no ģimenes, un nu pēkšņi nokļuvu Daugavpilī, divsimt trīsdesmit kilometru no Rīgas... Dzīve principiāli mainījās, tā kļuva pavisam citāda. Tas man pilnīgi noteikti bija īpašs notikums, domāju, ka līdzīgi visiem mums, kas tur mācījās un strādāja. Laikam jau man paveicās - pirmām kārtām ar brīnišķīgiem pedagogiem un arī ar to vietu, kas bija tik tālu no mājām... Daugavpils... Tur radās tas, par ko teātra vidē joprojām stāsta leģendas... Bet ilgi tas turpināties nevarēja, šodien to var pavisam noteikti pateikt. Tas būtu izčākstējis šā vai tā. Man liekas, Daugavpils teātrī vairāk jāstrādā cilvēkiem, kas nākuši no turienes, no Latgales. Tas tomēr ir tik īpaši, tik savādāk...
Tiek runāts par to, ka šobrīd mākslai, arī teātrim būtu jārunā kaut kā īpaši par kaut ko īpašu, tiesa, atšķiras interpretācijas, kas tad būtu šis «īpašais». Vai krīzes laikā teātrim, arī konkrēti Jaunajam Rīgas teātrim, vispār teātra funkcijai, jēgai būtu jāmainās?
Funkcija jau nav mainījusies. Vienkārši noteikumi ir skarbāki. Jādara tieši tas pats grūtākos apstākļos. Šajā teātrī tiešām esam sanākuši domubiedru grupa, un mūsu uzdevums gan pirms desmit gadiem, gan tagad ir radīt, uzdrošinos apgalvot, aizvien jaunas mākslas vērtības. Ko gan citu mēs varētu darīt? Mūsu funkcija, kā tu saki, ir radīt.
Katra teātra vadībai šodien taču ir kaut kāda vīzija par to, kā, pirmkārt, elementāri paēst, otrkārt, kā turpināt nodarboties ar savu profesiju. Un te vienmēr uzrodas jautājums - kas tad ir profesija? Ko mēs saucam par labu darbu? Kāda ir tava atbilde?
(Gara pauze.) Re, kā ieskrējos. Pats izdomāju, pats nevaru atbildēt. Gribētos jau domāt, ka esmu spējīgs šādas lietas analizēt, bet katru reizi, kad jāveic šāda analīze, es netieku galā. Kas ir labs darbs, kas ir mūsu teātra virziens, kas tas viss ir... Es to intuitīvi jūtu, bet noformulēt nemāku. Nemāku gan.
Šeit, Jaunajā Rīgas teātrī, daru to, ko patiešām vēlos. Un tā, kā vēlos. Un tā ir milzīga laime. Zini, šobrīd ir tāds interesants periods. Alvis atkal iestudē izrādi ārzemēs (Minhenes teātrī Mￃﾼncher Kammerspiele pēc I.B.Zingera stāstu motīviem top izrāde Vēlie kaimiņi, kuras pirmizrāde novembra beigās - H.V.). Mēs ar viņu sazināmies caur internetu, filmējam un nosūtām mūsu sagatavotās etīdes (izrādēm ar darba nosaukumiem Kapu svētki, Vecmāmiņas, Ziedonis un visums - H.V.). No vienas puses, tas ir mulsinoši - kā tad tā, visu to darīt pašiem, no otras, - tā ir milzīga brīvība! Vienkārši no viena gala sāc un dari. Mēģini iedziļināties. Šāds darba veids, darba stils mani ir savedis kopā ar daudziem lieliskiem cilvēkiem - nesen, piemēram, ar kinozinātnieku Agri Redoviču, - ar kuriem, iespējams, mani ceļi nebūtu krustojušies, ja man nebūtu iemeslu ar viņiem runāt. Ar Redoviču tikāmies, jo man vajadzēja uzzināt šo to vairāk par kinorežisoru Sergeju Eizenšteinu. Savukārt par Eizenšteinu sīkāk sāku interesēties pēc sarunas ar Havjeru Garsiju, meksikāni, Latvijas pilsoni, kurš te dzīvo jau sešpadsmit gadu. Mēs ar viņu runājām par meksikāņu kapu svētkiem, viņu mirušo piemiņas dienu, un tā, no viena cilvēka pie otra, ved mana pētījumu taciņa. Tas ir tik neprātīgi interesanti. Man. Es piezvanu, tad eju, runājos, tik daudz uzzinu un saprotu, ka mēs esam tik interesanta tauta (smejas) un tepat visriņķī ir tik intelektuāli stipri cilvēki, ka atliek tikai pieskarties, pavilkt aiz viena diedziņa, un tev vienkārši paveras...
Un tad tu mēnešiem veic to pētniecības darbu, intervē, atšifrē sarunas, bet izrāde ilgst pāris stundu, pēc piecdesmit vai simt izrādēm tiek noņemta no repertuāra, un tie atklājumi, ko esi veicis, it kā pazūd. Negribi apkopot to grāmatā? Nav žēl?
Nav. Lai pazūd. Tas jau ir dzīvesstils - es vienkārši dzīvoju savu dzīvi kā aktieris. Esmu pieradis pie tā, ka gandarījums ir koncentrēts tieši tai brīdī uz skatuves, kad tu esi maksimāli pieslēdzies, kad tu esi pārliecināts par to, ko tu dari. Un, ja tu vēl jūti, ka cilvēki ir tevi sapratuši, sadzirdējuši, ko tu saki, tad ir tas gandarījums. Man ar to pietiek. Man nevajag, lai tas būtu fiksēts gleznā, kā tur tas kuģis (rāda uz naivisma stilā rūpīgi uzgleznotu burinieku pie sienas).
Es tiešām aizvien vairāk apbrīnoju garīgo un intelektuālo potenciālu, kas ir mūsu tautā, piemēram, tagad Arsenālā ir lieliska izstāde Mākslinieks. Portrets. Pašportrets - O! Brīnišķīgas sejas. Tas ir mūsu kodols. Labu formulu es ieraudzīju, kad aizgāju uz Aizrobežu mākslas muzeju - uz Goijas Kaprīzēm. Tur zem viena zīmējuma bija paraksts «Iztēle bez saprāta rada briesmīgus murgus, kamēr iztēle kopā ar saprātu rada mākslas darbus.» Nu re - kaut kā tā es to redzu. Iztēle kopā ar saprātu.
Bet kur tad emocijas? Varbūt dažkārt neprāts palīdz radīt labāk par saprātu?
Nu tu gan... Emocijas? (pauze).
Protams, tas ir emocionāls process - radīt... Radīt bez emocijām tu nekādi nevari. Tas kaut ko izraisa - vienalga, kaut vai sāpes. Protams. Par neprātu runājot - tas pats Goija. Protams, viņš nebūtu radījis to, ko šodien redzam muzejā, ja viņš nestaigātu pa naža asmeni starp prātu un neprātu, beigās tomēr nosliecoties otrā pusē. Un to, lūk, negribas.
Nesen man vajadzēja pārskatīt pavisam neseno teātra vēsturi, un pirmām kārtām meklēju atmiņā - caur pašas rakstiem. Nonācu pie šokējošas atklāsmes, ka ir izrādes, par kurām es ne tikai neatceros, ka būtu rakstījusi, bet neatceros, ka tās vispār esmu redzējusi - lai gan esmu tās recenzējusi pirms kādiem nieka astoņiem gadiem. Pat to nosaukumi man bija pārsteigums. Tai pat laikā ir iestudējumi, ko detalizēti atceros teju 20 gadu. Ja ignorējam amnēzijas iespēju, kādai jābūt izrādei, lai tā izvairītos no šādas aizmirstības?
Atceros, cik ilgi man neizgāja no atmiņas izrāde Terēza Rakēna Dailes teātrī (režisors Mihails Gruzdovs - H.V.). Joprojām to ļoti labi atceros. Freiberga dekorācija, plašā skatuve... Kā Artmane klusēja, kā Strenga slīdēja caur mazajām durtiņām... Lūk, piemērs. Bet ir arī tāda visai stulba sistēma, kas uzliek režisoram par pienākumu - īpaši, ja viņš ir štatā un saņem algu, - iestudēt piecas vai cik izrādes gadā. Dažkārt pat uzspiežot, tieši kas viņam jāiestudē. Tad reizēm rodas tādas izrādes, bez kurām mierīgi var iztikt gan pats režisors, gan teātris. Jo, lai tu ķertos pie kāda darba, rādītu to uz skatuves, jābūt ļoti nopietnai motivācijai, nevis vienkārši pienākumam iestudēt sešreiz gadā. No otras puses, ja tomēr gribas ēst, bet sistēma paredz šādus līguma nosacījumus, tātad sistēma nav pareiza, līgums nav pareizs. Tas ir vardarbīgs, necilvēcisks pret mākslinieku. Piemēram, Alvis ir noslēdzis līgumu ar Vīnes Burgteātri - par vienu izrādi gadā. Viņam ir laiks saprast, ko var uztaisīt tieši tai vidē, ar tiem aktieriem, galu galā - izpētīt vietējo situāciju.
Nu, viņš jau iestudē ne tikai Vīnē, bet arī JRT un vēl citur, un kopskaitā tās pašas piecas izrādes vien sanāk... Tiesa, šeit viņam nav jābūt no pirmā līdz pēdējam mēģinājumam, laika ziņā lielāko darbu jūs paveicat paši.
Mēs patiešām esam domubiedri, partneri. Un tādi noteikumi laika gaitā mūsu teātrī ir izveidojušies. Mēs kopā radām. Ja arī pašā sākumā tas manī izraisīja šausmas un mokas - un arī tagad izraisa, kad galva nestrādā, kad nesaproti, ko iesākt ar kaut kādu teksta daļu, kas tev ir priekšā, un vai vispār tā ir vajadzīga... Un tad tā diena paiet, kā pašam šķiet, ne pārāk auglīgi, jo dienas beigās ir kas? - nekas. Ja nav vakara izrādes, protams. Un gluži otrādi - ir lieliskas, brīnišķīgas dienas! Tu esi runājis ar gudriem cilvēkiem, esi atšifrējis sarunas, esi radījis kaut kādu tekstu - un pēc tam esi izveidojis struktūru etīdei, miniatūrai izrādītei un vēl, iespējams, paguvis to nofilmēt. Un tad ir tik milzīgs gandarījums, kas tomēr atšķiras no tā, kas rodas, vienkārši veiksmīgi izpildot režisora vēlmes. Un es zinu, ka ļoti daudzos gadījumos es varu trāpīt pareizajā robā.
Mēs vairāk runājam par procesu līdz izrādei. Man savukārt vienmēr izraisa apbrīnu tas, ka aktieri var katru reizi sākt no jauna izrādes stāstu, pārciest, piedzīvot atkal un atkal vienu un to pašu... Un katru vakaru tas notiek pa īstam. Kas ir tie klikšķi, kas ikreiz iesviež tevi lomā? Vai kādā brīdī tas tomēr neapnīk?
Vispār tas ir bailīgi. Man vienmēr ir bail, ka kļūs apnicīgi, bail no rutīnas tieši tāda veida izrādēs kā, piemēram, Vectēvs, kur ir daudz intīmu, man personiski svarīgu lietu. Jo, ja tā notiek - kam tad tu melo? Ko centies apšmaukt? Pat ja neviens nepamana, pats ļoti labi to zini.
Tev ir gadījies, ka uznāc uz skatuves un saproti - kaut kas nenotiek?
Protams, ka ir. Katram aktierim, esmu pārliecināts, tā ir gadījies. No tā ir ļoti grūti izvairīties, ja teātris ir tavs darbs. Rutīna ir rutīna, tā rodas no atkārtošanas. Tādas metodes, kā no tā izvairīties, pa īstam jau nav. Var jau teikt - vajag katru reizi atnākt un sākt no nulles, no jauna. Bet ko tas īsti paredz? Vai tad katru reizi tu mainīsi tekstu, darīsi visu citādi? Piemēram, Vectēvā es to pat varētu atļauties - esmu viens, teksts arī ir mans, ko gribu, to daru. Varbūt būtu jautrāk. Bet tas nav pareizi. Jāmēģina tomēr atrast ideālo ritmu, intonāciju, secību, kas...
Palīdz «ieslīdēt» šai stāvoklī?
Jā, un to arī var izdarīt. Pavisam vienkārši. Tāpēc jau tā ir profesija.
Bet vai negadās, ka kaut kāda vārdu, situāciju kombinācija pēkšņi ieslidina tevi lomā, kad neesi teātrī?
Tas gan ne. Problēma ir citur - šādā veidā dažkārt izrādes laikā «ieslīdi» pavisam citā personāžā. Cits vīriņš, kas tev ir tai krātuvītē galvā, negaidīti izlien, kad nevajag. Tas gan var notikt - ja kaut kas līdzīgs ir citā izrādē - tie paši trīs vai četri vārdi, bet pavisam citā sakarā, un tu pēkšņi dzirdi no sevis iznākam kaut ko oho-ho-ho! Pilnīgi ne to. Tas, protams, slikti, liecina par nogurumu un nespēju koncentrēties. Kaut gan var gadīties, arī ja esi pārkoncentrējies. Tas ir tas pats, ko var teikt par pārteikšanos. Stāsts ir par pieslēguma kvalitāti.
Tātad tev nepatiktu kā Brodvejā - katru vakaru vairākus mēnešus no vietas spēlēt vienā izrādē?
Drausmīgi. No otras puses, viņu aktieri tam ir pielāgojušies. Viņiem atkal nav jādara tas, kas mums - reizumis jāspēlē izrādē, kas iestudēta pirms divpadsmit gadiem.
Tu par Manu nabaga Maratu?
Jā. Tas ir fenomens. Vairāk nekā dīvaini. Izrāde gan rāda visu, kas ar mums šajā laikā noticis, gan arī ir sava veida lakmusa papīrs, jo - tā ir mūsu triju (arī Baibas Brokas un Andra Keiša - H.V.) spēju pārbaude. Patiesībā ļoti labi, ka mēs to aizvien vēl spēlējam. Vienbrīd likās - nu gan jābeidz. Esam vecāki ne tikai par varoņiem, kādi tie ir pirmajā cēlienā, bet nu jau arī par tiem, kas trešajā - vismaz es. Bet tad nolēmām, ka vēl var. Es ceru, ka tad, kad būsim galīgi neatbilstoši, cilvēki būs tik nekaunīgi un pateiks - cik tad var? Vāķieties tak vienreiz nost!
Par JRT ik pa laikam mēdz teikt, ka šeit aktieriem pietrūkst iespējas spēlēt klasikas iestudējumos.
Man liekas, to nodrošina Māra Ķimele. Galu galā - arī Marats ir klasika. Ja man ir dota iespēja spēlēt šajā teātrī, kur izrādes tiek veidotas tā, kā tās pamatā šeit tiek veidotas - kā īsti dzīves stāsti -, es negribētu apspriest savu skumjo aktiera likteni, kurš nedabū spēlēt klasiku. Es nepiekrītu tiem, kas saka - cik var iestudēt vienu un to pašu lugu!? Ja jau ir tik labi uzrakstītas lugas, kur burti savirknēti tai vienīgajā īstajā secībā, aktierim un teātrim tas ir kaut kas līdzīgs trinamajam aparātam. Klasika ir kā galoda - laiku pa laikam tā noteikti jāspēlē. Protams, ka to vajag iestudēt, un arī mūsu teātrī, jo aktiera veselību tas pilnīgi noteikti uzlabo.
Kādas izrādes tevi visvairāk saista kā skatītāju? Nav tā, ka gribi redzēt kaut ko pavisam citu nekā savā teātrī?
Viens no pēdējā laika atmiņā paliekošākajiem teātra piedzīvojumiem - man gan liekas, ka tas ir gluži mūsu teātra stilā, - ir monoizrāžu festivālā redzētā izrāde Muhameds brauc ar riteni, kurā spēlēja šveiciešu aktieris Daniels Ludvigs. Viss pilnīgi saprotams. Tiek izstāstīts smeldzīgs un emocionāls stāsts. Tas tiek stāstīts ļoti asprātīgi un iedarbojas uz mani tieši tā, kā es vēlos, lai teātris iedarbotos. Ja runājam par kolēģiem, mans lielākais iespaids tepat JRT, ko redzēju pagājušajā gadā, bija izrāde Fricis Bārda. Ambients, kas man likās neprātīgi skaista, bet no tā, ko esmu redzējis šogad, man ļoti patīk izrāde Fundamentālists. Mana mīļākā pēdējā laika izrāde -ne tikai kā aizraujoša prāta konstrukcija, intelektuāls duelis starp mācītāju un fanātiķi -, bet arī emocionāls stāsts. Gudra izrāde. Jā, tā tas laikam ir - man patīk teātrī skatīties kaut ko gudru. Visvairāk man nepatīk, ja es, skatītājs, tieku uzskatīts par muļķi. Ir taču daudz brīnišķīgu pieeju. Ja tas ir detektīvs, tad es gribētu cerēt, ka man pirmajās minūtēs nepasaka, kas ir vainīgais. Kāpēc darīt sekli, ja var izdarīt dziļi? Tas taču ir daudz interesantāk.
Sarunas sākumā teici, ka kaut kam atkal ir jāmainās. Vai tevi kaut kas sevī neapmierina?
Tas nav tā. Ja es paskatos sevī, tad pašam šķiet - vai dieviņ, ko tik es vēl nevaru izdarīt! Tas, ko es gribu - pārsteigt pats sevi. Piemēram, kā Bračkās, kur no tevis ņem un piedzimst kaut kāds mūdzis, ne-Daudziņš. No otras puses, drošāk ir darīt kaut ko pazīstamu, piemēram, veidot šos no dzīves ņemtos stāstus. Un darīt tā, kā tu esi darījis, jo zini, ka tas nostrādās. Jo es ilgāk dzīvoju, jo biežāk atskārstu, ka manā darbā iespēju taču ir ļoti daudz, ceļu ir daudz. Pārsteigt sevi kļūst aizvien grūtāk, bet es pēc tā jūtu aizvien lielāku nepieciešamību. Kaut kam jānotiek, kaut kam...