Raksta nodošanas brīdī vismaz 680 cilvēku (apmēram diennakts laikā) bija parakstījuši aicinājumu Andrim Bērziņam pārdomāt savu atbilstību Valsts prezidenta postenim. Iemesls: pēc parakstītāju domām, neadekvātā Bērziņa reakcija uz Krievijas agresiju pret Ukrainu un no Kremļa politikas izrietošajiem draudiem Latvijai.
Ir skaidrs, ka nedz Bērziņš pametīs amatu, nedz kāds parlamentā viņa atsaukšanas jautājumu nopietni apspriedīs. Kaut vai tāpēc, ka Latvijas politiskajai elitei Bērziņš ir izdevīgs - uz viņa fona, atvainojos, pat Straujuma izskatās kā izlēmīguma iemiesojums.
Un tomēr šim publiskajam viedokļa izpaudumam ir jēga.
Pirmkārt, ja papēta parakstītāju sarakstu, redzams, ka nav runa tikai par radošo profesiju pārstāvjiem, kuriem tradicionāli var pārmest pārliecīgu emocionalitāti. Par to, kā Latvijas elite reaģē uz valsts apdraudējumu, nobažījušies gan tādi, kurus dažās aprindās pierasts saukt par «sorosītiem», gan tādi, kurus tikpat nosacīti varētu saukt par konservatīviem kristiešiem. Respektīvi, tie ir ļoti dažādi vēlētāji, kas savukārt aktualizē papildu tēmu un kritēriju gaidāmajās priekšvēlēšanu debatēs: vai jūs, partija x, nākamajā Saeimā balsosiet par vai pret Bērziņa palikšanu amatā uz vēl vienu termiņu?
Otrkārt, publiski formulētie iebildumi varētu rosināt plašāku diskusiju par politiskajai elitei piemītošo domāšanas veidu. Proti, Bērziņš patiesībā simbolizē noteiktu pasaules uztveri un no tās izrietošu rīcību. Pieļauju, ka viņam un līdzīgi domājošajiem labpatīk to dēvēt par «zemniecisku apdomību», «atbildīgumu», «nelēkšanu uz ecēšām» utt. Šādu raksturojumu izvēle vedina domāt, ka citāda viedokļa paudēji ir, lūk, «skrējēji ar pieri sienā», «nedomā ilgtermiņā» un tādā garā. Šāds pretnostādījums nav korekts. Diez vai kāds gaidīja no Bērziņa teatrālus žestus vai sacenšanos ar citiem pašmāju labiešiem bungu rībināšanā. Tika gaidīta realitātes neignorēšana.
Ja turpinām izmantot ikdienā lietotus izteicienus, tad «neskriešana vilcienam pa priekšu» nav tas pats, kas nogaidīšana, «kamēr uzsūksies». Jo ir problēmas, kas «neuzsūcas» - diez vai nepieciešams te uzskaitīt problēmas atjaunotās Latvijas īsajā vēsturē, kad «uzsūkšanās» gaidīšanai bija ļoti nelāgas sekas. Tādēļ šī apelēšana pie «zemnieciskā apdomīguma», kas esot kaut kā saistīta ar latviešu piedzīvoto vēsturē, ir bīstama. Ja kādam aicinājumā minētie riski liekas pārspīlēti, tad kaut padomāsim, cik bieži pēdējā laikā ar ārpolitiku nesaistīti, ekonomiska rakstura jautājumi tiek atlikti - laikam cerībā, ka «uzsūksies» vai vismaz - ka tie jārisina būs citiem.
Iespējams, Bērziņam liekas, ka viņš nomierina «satrauktos prātus», jo viņš vadās pēc vecās hierarhijas izpratnes - «ja jau prezidents neuztraucas...». Tikpat labi var teikt, ka mēs redzam tipisku komunistiskās nomenklatūras vidējā līmeņa pārstāvja (t. s. nacionālās elites «brālīgajās republikās») uzvedību: jānogaida, līdz «noskaidrosies situācija» pēc kādas vētrainas sapulces (plēnuma, kongresa) «centrā», kaut kā jāpārlaiž «viesi no centra» utt. Tas, kas derēja LPSR laikos, vairs neder šodien, kad Latvija ir neatkarīga valsts.