Jaunā komponista, kontrabasista, intelektuāļa esejista un nu jau divu mūzikas festivālu mākslinieciskā virzītājspēka intensīvās aktivitātes pēdējos gados ir īpaši pamanāmas. Pērn vien viņš kopā ar domubiedriem sagatavoja piecas programmas koncertciklā _Rudens mūzika,_ sacerēja mūziku divām teātra izrādēm (Jaunā Rīgas teātra _Dzīvais mironis_ un _7 dienas.Genesis_ Leļļu teātrī) un virkni izaicinoši nosauktu darbu: piemēram, _Marlboro, Glenfiddich._ Šogad komponists uzrakstījis savu līdz šim lielāko orķestra opusu _Vega,_ par kuru izvirzīts laikraksta _Diena_ kultūras balvai. Tikko Amsterdamā atzinību izpelnījušies _Mijkrēšļa dziedājumi_ savukārt ir viņa pirmā partitūra korim. Spilgts Cēsu mākslas festivāla notikums bija domubiedru vidē tapušais elektroakustiskais stāsts _Ugunszīme._ Jauno komponistu un mūzikas notikumu ģenerētāju nevar nepamanīt tieši viņa neordināro koncepciju, dažkārt pat paradoksālās domāšanas dēļ. Savukārt literārās esejas atsauc atmiņā viņa priekšgājēja komponista un rakstnieka Marģera Zariņa unikālo divu mūzu kalpa šarmu.
Kāpēc mums vajadzētu vienu dienu iztikt bez politikas?
Kristaps Pētersons. Tikko atgriežoties no Nīderlandes, lidmašīnā atvēru avīzi. Biju paspējis mazliet piemirst par to, kas notiek Latvijā, un atšķirīga bija arī Amsterdamas ielās sastapto cilvēku sejas izteiksme. Bija šoks, cik daudz medijos ir negatīvā! Protams, ja notiek šķērsām, sabiedrība ir jāinformē. Bet medijus var kritizēt par to, ka brīdī, kad nav karstas jaunas sensācijas, tie turpina apvazāt, malt pirms nedēļas parādījušos ziņu. Droši vien esmu īpatnējs, bet man liekas, ka rakstu par kultūru ir par maz. Īpaši trūkst analīzes.
Tikko gan visi vienā, skaļā balsī aicinājām uz akciju kultūras atbalstam!
Akcijas noslēguma laikā biju Amsterdamā, taču jau aicinājuma pirmajā dienā parakstījos kultūras atbalstam! No pēdējā laika aktualitātēm mani visvairāk ieintriģējušas valdības sociālo partneru ieliktās sliktās atzīmes kultūrai. Man bija reāli interesanti uzzināt, ka, piemēram, Latvijas Nacionālā opera ir dziļi nesekmīga. Es domāju, ka šādi izlēcieni no pēc skata inteliģentu cilvēku puses ir nepiedodami. Es vēl varētu saprast, ja dzirdētu ko tādu no zem tilta dzīvojošiem. Ir «sagājusi dēlī» mūsu pasaules uztvere - tāds «kupi/prodaj» (nopērc - pārdod) piegājiens. Es domāju, ka liela daļa cilvēku ir reklāmas un mediju nozombēti, rodas iespaids, ka tādi ir arī visādi citādi cienījamie sociālie partneri. Kā pierādījumu tam es gribu minēt sabiedrībā visnotaļ akceptēto «zīmola» principu. Jau piekto gadu Latvijā tiek noteikti mīlētākie zīmoli. Interneta enciklopēdijā Vikipēdija vienkārši izskaidrots, ka zīmols ir komunikācijas veids starp produktu pārdevēju un pircēju, kas palīdz atšķirt konkrētu produktu no konkurentu produktiem. Zīmola būtība ir cilvēku prātos radīt ilūziju par ideālo produktu. Nu, vai nav diezgan interesanti, ka cilvēki balso par sev mīļākajiem pašu apčakarēšanas rīkiem? Šī apburoši jaukā naivitāte no sirds aizkustina.
Ko no tā secini?
Cilvēki mīl zīmolu, nevis labu lietu. Starp šiem diviem ir diezgan ievērojama atšķirība, ko pierāda tas, cik daudz sliktu lietu - bet ar labu mārketinga stratēģiju! - cilvēki patērē. Tirgus mašinērijas pamatprincipi sanāk līdzīgi mākslai, jo arī tur cilvēkiem tiek piedāvāta fikcija. Mēs vēlamies, lai mūs apmāna, turklāt tā, ka paši to nepamanām. Un nevar apgalvot, ka viena sfēra būtu kaut kā īpaši pārāka par otru - abās diezgan bieži vērojami mēģinājumi iešmugulēt draņķi. Bet tiem, kuri ietekmē citu cilvēku dzīvi, gan būtu jāprot atšķirt tīru mantu no bleķa! Katra paša labā es ikvienam iesaku vismaz izlikties, ka kaut ko sajēdz no kultūras procesa nozīmības un vērtībām, kuras tas rada. Kultūra spēj noturēt sabiedrību civilizētos rāmjos. Vienīgā alternatīva kultūras rāmim ir diktatūra.
Kāpēc?
Kultūra savalda un izglīto. Brīžos, kad ir slikti, tā dod mierinājumu, atbalstu. Kultūrā nepazūd brīvā iniciatīva. Savukārt ja to atņem, iestājas armijas režīms, kad tikai ar totālu disciplīnu un pildot pavēli ir iespējams organizēt sabiedrību. Tā ir vardarbīga sabiedrības organizācijas forma. Es neesmu padomju laika produkts, man tā bija tikai bērnība, taču atļaujos domāt, ka cilvēki pārāk ātri aizmirsuši, kā bija toreiz. Protams, nevar noliegt, ka jebkur, arī mākslā, gadās pilnīgas neveiksmes. Varbūt kāds, kurš sevi sauc par mākslinieku, īstenībā ir vienīgi biznesmenis.
Kāpēc tu pats savu mūziku iepako saistošu stāstu vai pat slavenu zīmolu - Marlboro cigarešu vai izcilā skotu Glenfiddich viskija vārdos?
Es strādāju ar klišejām, kuras izveidojušās sabiedrībā. Vai tie būtu konkrēti mūzikas ritmi vai stils, vai arī vienkārši cilvēkiem zināmas lietas. Arī priekšstati par tautas mūziku vai reliģiju. Es gribu paņemt šo šablonu un kaut kādā veidā to lauzt. Domāju, ka ir jābūt kaut kam, lai klausītājs «pieslēgtos». Agrāk bija konkrēts žanrs - simfonija vai sonāte, un cilvēkiem bija skaidrs priekšstats par to, kas viņus sagaida. XXI gadsimtā esam jau gandrīz atteikušies no šādiem formas - žanra šabloniem. Bet, lai cilvēks spētu uztvert mākslas darbu, viņam šablons ir nepieciešams. Tāpēc kā aizvietotāju es dodu koncepciju, šo aprakstu.
Tikpat labi varētu ļaut, lai katrs saprot, ko pats vēlas?
Tomēr māksliniekam nevajadzētu būt tik augstprātīgam vai arī kautrīgam, lai nekomunicētu ar savu skatītāju. Vajag izstāstīt. Tā ir ceļu karte. Arī tad, ja kādam liekas savādāk. Pēc tam katram ir brīva izvēle interpretēt, fantazēt. Ir svarīgi, ka arī klausītājs pats sevī attīsta spēju interpretēt. Ja par skaņdarbu, gleznu vai izrādi ir viedokļu atšķirības, tas ir brīnišķīgi. Bet, ja visi vienojas vienā dziesmā - es domāju, tad mākslas darbam trūkst iekšējās perspektīvas.
Amsterdamā sastaptie eksperti man kā galveno latviešu mūzikas īpašību uzsvēra godīgumu un spēju pārkāpt savam ego. Piekrīti?
Tās ir ļoti spilgtas mūsu tautas īpašības. Pārkāpt savam ego laikam mūs izskolojusi vēsture ar ilgstošajiem apspiestības gadiem. Kaut arī tas zināmā mērā ir mīnuss, tomēr pluss ir spēja piekāpties augstākas lietas labā. Latviešiem arī nav spilgti izteiktas tendences kādam kaut ko iesmērēt, spekulatīvie darījumi. Tas vienkārši ir gēnos.
Bet ko nozīmē būt godīgam mākslā?
Ir būtiski, vai mākslinieks katrā darbā meklē ko jaunu. Es domāju, ka tas ir mākslinieka uzdevums meklēt kaut ko jaunu, nevis reproducēt veco. Tas ir galvenais, kas atšķir akadēmisko mūziku no popmūzikas, jo pēdējā daudz plašākā mērogā nodarbojas ar reproducēšanu, atkārtošanu. Otrkārt, vienmēr ir autori, kuri pieņēmuši vienu pozu un vai nu negrib, vai arī nespēj doties nezināmajā. Jo tajā brīdī pazūd drošības sajūta. Cilvēkam patīk ērtības, un viņš piedevām ir arī diezgan slinks. Māksliniekam vajadzētu cīnīties pret abām šīm īpašībām. Komfortabli sēdēt vienā manierē neprasa saprāta piepūli. Tikai dari un turpini tādā pašā garā! No šī komforta vajadzētu atteikties.
Tavs ideāls droši vien ir radikāli mainīgais XX gs. klasiķis Igors Stravinskis, komponists hameleons?
Viņš patiešām man ļoti patīk, un to noteikti var just arī daudzos manos darbos. Taču arī Baha stils nemaz nav tik monolīts, kā to pieņemts uzskatīt. Viņa jaunības ērģeļdarbu harmonijas brīžiem pat sasaucas ar Brāmsa romantismu! Bahs vienmēr meklējis ko jaunu. Es netiecos speciāli veidot stilu, lai gan arī ļoti labi saprotu, ka no sevis aizbēgt nevar. Man ir interesanti strādāt ar atšķirīgām, brīžiem pat polārām lietām. Pat ar manis agrāk kritizēto popmūziku. Ja vien darbs ir talantīgs, man patīk. Piemēram, grupa Pink Floyd - noteikti esmu no tās ietekmējies.
Zīmolu stratēģija, kuru tu principiāli noraidi, starp citu, attiecas arī uz mūziku kā tādu. Dažkārt pat komponista vārds ir zīmols. Poļiem Pendereckis, igauņiem Perts, latviešiem Vasks.
Tā ir gluži saprotama vēlme izmantot, «braukt» uz citu panākto. Droši vien ir vieglāk piedāvāt latviešu mūziku summā, kas saucas «Vasks». Ņemot vērā, ka zīmola stratēģija valda visā pasaulē, citas iespējas nav. Bet man tas šķiet ļoti pretdabiski, uzspiesti, jo tam nav sakara ar realitāti. Tā ir vienkārši mānīšana. Nedomāju, ka vajadzētu atslēgt kritiku no minēto komponistu darbiem. Starp tiem ir arī viduvēji. Un iespējams, ka svētajam Mocartam ne visi darbi uzskatāmi par šedevriem.
Es kategoriski nepiekrītu, ka mākslu var taisīt kā produktu. Brīdī, kad māksliniekam tiek dots uzstādījums taisīt biznesu, viņš ir spiests reproducēt to, ko sabiedrība šobrīd jau ēd tāpat, atkārtot jau zināmo. Turklāt darīt to pēc iespējas vienveidīgāk. Tajā brīdī iestājas stagnācija. Bet visbriesmīgākais ir, ka jau pēc neilga laiciņa cilvēkiem apriebjas arī šīs vienveidīgās klimpas. Tajā brīdī sabiedrība ir deģenerēta. Protams, ja tāds ir šobrīd valdošo (ne tikai valstsvīru!) mērķis, tad var teikt, ka viņiem pagaidām izdodas spoži!
Tā ir realitāte - mūsu valsts šobrīd vairs nevar atļauties uzturēt kultūru. Kamēr Latvijā būs tik maz tādu turīgu cilvēku, kuri vēlas atbalstīt kultūru, mākslu, pietrūks līdzekļu, lai to sniegtu, parādītu cilvēkiem. Piemēram, lai aizvestu koncertu vai izstādi ārpus Rīgas. Arī uztaisīt CD ierakstu ir ļoti dārgi: dziedātājas Ievas Paršas pirmajam albumam laimīgā kārtā pusi iedeva Kultūrkapitāla fonds. Mums mākslinieki ir, bet viņi brauc prom un mēs nevaram viņus noturēt. Viedoklis par kultūru te būtu citāds, ja mūsu Operā regulāri uzstātos Elīna Garanča, Andris Nelsons, Mariss Jansons. Bet tas nenotiks, ja nebūs nopietnas iniciatīvas no privāto turīgo cilvēku puses…
Un visbeidzot, vai redzi gaismu krīzes tuneļa galā? Varbūt Latvijas gadījumā jārunā par katastrofu?
Es pat gribētu cerēt, lai šāda katastrofa notiek! Jo tas būtu šīs domāšanas gals. Skaidrs, ka muļķība bijusi visos laikos cilvēku visizplatītākā īpašība. Kā katrai lietai, arī kapitālismam un demokrātijai ir labs sākums, kad idejas uzņem apgriezienus. Un kā jebkam šajā pasaulē, ir jābūt norietam. Kompromiss ir liela māksla, un ir tikai normāli, ka to izmanto. Bet te notiek alkatīga iedzīvošanās uz citu rēķina. Cik tad ilgi var tā turpināties? Brīdis, kad mainās pasaule, daudziem ir ļoti sāpīgs. Visvairāk cieš neaizsargātie. Jācer, ka cieš arī vainīgie. Tieši par mani? No daudz kā var atteikties, un daudz kas vispār nav nepieciešams. Ir jādzīvo tā, lai nebūtu jākalpo lietām. Strādāt un dzīvot sev. Banāli skan, bet tā, lai darbs dod prieku. Šķiet, ka vispārējā krīzes panikā cilvēki to aizmirst.