Vai profesionālās perspektīvas ASV nebūtu bijušas plašākas? Kaijai tā neliekas, turklāt karjera nav galvenais viņas repatriācijas iemesls.
Jūsma par Eiropu
Jau studējot literatūru, vācu valodu un radošo rakstīšanu Kou koledžā (Coe College) Aiovas štatā, Kaija gadu pavadīja studentu apmaiņas programmā Vācijā. «Pēc tā gada bija skaidrs, ka Eiropā man labāk iet, es te esmu laimīgāka,» viņa saka. Atgriežoties mājās Minesotā, jūsma par Eiropu nepārgāja. Kaija grasījās meklēt prakses darbus Vācijā, taču attapās, ka, lai strādātu, ar vācu sarunvalodu gluži nepietiks. Loģiskāk bija braukt uz Latviju, kur nebūtu valodas barjeras un priekšā jau gaidīja radi.
Pirmo reizi Kaija savu vecvecāku dzimtenē ieradās kopā ar māti un tēvu 1994. gadā, vēlāk īsākos braucienos pabija te vēl pāris reižu. Saikne ar latvisko Kaijas ģimenē tikusi apzināti uzturēta, par runāšanu angliski mājās aizrādīja, viņa atceras. Brīvdienās savukārt ierasts bija latviešu skolas apmeklējums, bet vasarās - braucieni uz nometnēm latviešu centrā Garezers Mičiganā. «Skolēni gan tur visu laiku latviski nerunāja, bet saistošais tomēr bija tas, ka visi esam latvieši,» Kaija teic. «Man laimējies, ka ģimene to neļāva pazaudēt.» Meitas lēmums pārvākties uz Latviju vecākiem gan bijis grūtāk sagremojams, taču viņi to pieņēmuši, «jo saprata, kāpēc es to vēlos». Tēvs pat esot mazliet greizsirdīgs, jo labprāt piebiedrotos, Kaija stāsta. Viņai pašai Latvijā izveidojies stabils draugu loks, ar ko kopā ceļot, dziedāt korī, arī pie vietējiem tikumiem, pat laipnības trūkuma, viņa jau pieradusi. Visgrūtāk gan ir tikt galā ar humora izjūtas atšķirībām. «Ar Ziemeļamerikas draugiem vienmēr secinām, ka Latvijā nedrīkst smieties sabiedrībā,» Kaija nosmaida.
Rakstnieka laime
Pirms pāris gadiem Kaija ieguva Amerikas Latviešu jauniešu apvienības stipendiju dažu mēnešu praksei Latvijas Okupācijas muzejā un ieradās Rīgā uz ilgāku laiku. Īpaši «glauns» darbs muzejā gan nebija - Kaija kopā ar vēl vienu ASV latviešu stipendiāti tulkoja izglītības programmas, tekstus, filmu transkripcijas, bija jāsēž pagrabstāvā un trūka kontakta ar muzeja darbiniekiem. Toties izdevās iepazīt Rīgu, kur sākumā, meklējot Jēkaba kazarmas, Kaija tām staigāja garām, sodīdamās par «stulbo dzelteno ēku». Meitene arī ieguva vēl vienu prakses stipendiju un atrada mēneša darbiņu Lielbritānijas Tirdzniecības kamerā - izpalīdzēt birojā, piedalīties kameras laikraksta veidošanā.
Tobrīd Kaija jau sāka lūkot pēc pastāvīga darba Latvijā, bija izsūtījusi savu CV visām Rīgas tulkošanas aģentūrām, taču ar nākamo darba devēju sastapās tieši ar kameras starpniecību. Tagad viņa ir štata darbiniece Skrivanek Baltic un lasa angļu valodas tekstu korektūras, tulko no latviešu valodas angļu valodā, piepalīdz uzņēmuma valodu skolas nodarbībās. Šad tad sanācis tulkot arī mutiski, bet tas ir viens no stresainākajiem darbiem pasaulē. «Tekstu tulkošanā tev vismaz ir laiks sagatavoties, ir papildresursi, citi cilvēki, ar ko pakonsultēties. Mutiskajā tulkošanā tu esi viens, un jācer, ka neko nesalaidīsi dēlī...» Kaija iezīmē.
Lauciņš, kurā viņa jūtas kā zivs ūdenī, ir rakstītais vārds. «Lai gan sākumā gribēju studēt psiholoģiju, mani vienmēr ir interesējusi literatūra, padevusies rakstīšana, tāpēc pie tās arī turos,» Kaija stāsta. Valodas izjūta un gramatikas likumi viņā «ieauguši» kopš bērnības, jo arī tēvs ir žurnālistikas un komunikācijas zinātņu docētājs universitātē. Labu pieredzi Kaijai devusi darbošanās augstskolas avīzē un literārajā žurnālā. Pirmie algotie darbi ASV viņai gan bijuši bērnu pieskatīšanā un veco ļaužu namā, tomēr «esmu secinājusi, ka rakstot esmu vislaimīgākais cilvēks, kāds vien varu būt». Patlaban Kaijas rakstniecība gan aprobežojas ar garām vēstulēm, blogu draugiem un radiem un mūzikas disku recenzijām portālā Latviansonline.com, tomēr viņa apņēmusies pamazām pie tās atgriezties.
Uz Īslandi parunāties
Līdz ar rakstīšanu Kaijai mīļas ir arī valodas un tulkošana. «Esmu no tiem, kuri saka - būtu forši iemācīties īslandiešu valodu. Un, kad kāds prasa: «Ko tu ar to darīsi?», atbild - aizbraukšu uz Īslandi un parunāšos,» viņa smaida. Kaija vēlas atsvaidzināt jau apgūto japāņu valodā un ķerties pie itāļu, franču, arī krievu valodas. Eiropā svešvalodu prasmes, viņasprāt, var pielietot plašāk. «Negribas atpakaļ uz Ameriku...» Kaija nosaka un piebilst, ka ar tulkošanu, kas, cik izskatās, kādu laiku būs viņas maizīte, var nodarboties no jebkuras pasaules vietas. Vienreiz viņa to jau izmēģināja - strādājot Skrivanek laikā, kad piecus mēnešus nācās tupēt ASV, gaidot jaunu uzturēšanās atļauju. Nu dokumentu jautājums vairs nav problēma ar laika degli, jo janvārī Kaija kļuva par Latvijas repatrianti - tas ļauj vismaz piecus gadus šeit netraucēti dzīvot un strādāt. Lēmums repatriēties Kaijai gan brieda lēni un apdomīgi - līdz ar sajūtu, ka Latvijā viņai ne tikai labi klājas, bet arī tiešām patīk. Krīze meitenei dzīvi nebojā, un pēc uzturēšanās jautājuma atrisināšanas viņa sākusi domāt par maģistra grāda iegūšanu - visticamāk, literārajā tulkošanā un, iespējams, kaut kur citviet Eiropā, jo Latvijā izglītības iespējas šajā jomā ir ierobežotas.